Vakar no rīta uz darbu gāju kājām. Kā zināms, Cēsu robežās tā nav problēma. Turklāt rīts pēc tumšās un mazliet baisās Helovīnu nakts bija patiešām jauks, uzsnidzis sniegs, viss gaišs un tīrs, labu garastāvokli palīdzēja uzturēt no gaisa krītošais baltums. Tas, kā par brīnumu, nebija traucēklis arī sētniecei. Viņa darīja savu darbu, sniegs bija sastumts “vālos”, gājēji mēģināja tos apiet, bet viņa sacīja: “Droši, droši, ejiet vien!” Viņa zina, kā ir būt darba vietai un darba laikam piesaistītam cilvēkam, tādēļ nedusmojās uz steidzīgajiem sniega piemīdītājiem. Mēs bijām vienā krastā, jo spējām iejusties otra ādā.
Sevi vēlreiz uzslavēju, kad novērtēju izvēli atstāt automašīnu ar vasaras riepām garāžā. Automašīnas pilsētā pārvietojās lēni. Un ar to vadītājiem es nu nepavisam nebiju vienā krastā. Kad tuvojos gājēju pārejai, izbaudīju, kā automašīnas bremzē, lai mani palaistu pāri. Bet ir vietas, kur man izdevīgā vietā gājēju pārejas nav, tādēļ šķērsoju brauktuvi, kur ērtāk. Pirms tam gan nācās šķendēties, no kurienes tie braucēji uzrodas. Tie tuvojas gan no vienas puses, gan otras, tad vēl no šķērsielas kāds sadomā griezties tieši uz manu pusi! Piezagās neapmierinātības velniņš – varbūt tomēr vajadzēja braukt ar auto? Tomēr skaidri zinu, kā ir būt otrā krastā.
Kad esmu pie automašīnas stūres, mani tracina gājēji: tikko esmu apstājusies pie gājēju pārejas, palaižot kādu kājām staigātāju, un uzsākusi braukt, pēc metriem 50 cits gājējs metas pāri brauktuvei. Man, protams, atkal jāpiebremzē. Īpaši liela dusma saceļas pret gājējiem, kuri nesaprot, ka pretimbraucošo automašīnu vadītāji, viens otra apžilbināti, gājēju uz neapgaismotām pārejām pamana pēdējā brīdī. Un atkal jau jādomā par pretējiem krastiem, jo pieķeru sevi pie atklāsmes, ka atstarojoša elementa ne pie apģērba, ne somas man šobrīd nav…
Cik ātri maināmies lomām, apliecina vēl kāds sīks, bet spilgts piemērs no vakarrīta gaitām, kad uz ceļa mūs visus sagaidīja sniegs. Tam, izrādās, īsti nav sagatavoti ne tikai mūsu auto. Man kļuva tīri jautri, kad kāds jaunietis, nenovērtējis sniega īpašības, paslīdēja un uz dibena kā likts. Viņš ātri piecēlās, un mēs turpinājām iet katrs savā virzienā. Jautrība pazuda jau pēc metriem 25, kad paslīdēju es, piezemējoties uz ceļiem. Tad nu jautrība tika kādam citam.
Komentāri