Šīs nedēļas sākumā Latvijas Televīzijas “Rīta panorāmā” sarunā par valsts politiku un partijas “Vienotība” nākotni tās priekšsēdētājs Andris Piebalgs sacīja – valstī ir politiskā krīze.
Sarunās ar visdažādākajiem cilvēkiem man nācies dzirdēt, ka vajadzīga revolūcija, ka mēs pamazām zaudējam savu valsti un ka nemiers un neapmierinātība cilvēkos aug, vajadzīga tikai partija vai cilvēku grupa, kas tautu piecels kājās un izvedīs ielās.
Kas notiek Latvijā un vai tiešām varam sagaidīt “dumpi uz kuģa”?
Oligarhu sarunu publiskošana ir tikai uzskatāmi ilustrējusi to, par ko daudzi jau sen nojauta – Latvijas politiskās sistēmas nespēju un nevēlēšanos vadīt un pārvaldīt valsti tās iedzīvotāju interesēs, jo veids, kā tas tiek darīts, apdraud Latvijas neatkarību un pastāvēšanu. Vēl vairāk – gandrīz visu partiju un politiķu attieksme pret dienasgaismu ieraudzījušajām sarunām liecina, ka politiķi nevēlas neko mainīt un, viņuprāt, tāds valsts vadīšanas veids ir normāla un ikdienišķa lieta. Tā teikt, runāt pa kaktiem un slepus vienoties, lai kādai partijai vai amatpersonai pieņemtie lēmumi būtu izdevīgāki, ir pašsaprotami. Tādēļ tagad pietiek vien parunāt par to, ka īsti smuki jau nav, kā dažs labs politiķis izteicies, un ka tiesībsargājošajām iestādēm vajadzētu vairāk naudas, lai tās labāk strādātu. Un paši sarunās iesaistītie politiķi un viņiem pietuvinātie vai nu atgaiņājas no jautājumiem kā no uzmācīgām mušām, vai apgalvo, ka tādu sarunu nav bijis un ieraksti ir viltoti. Ar vārdu sakot, “oligarhu sarunas”, viņuprāt, nav nekas tāds, par ko būtu vērts runāt un uztraukties, un vispār – kriminālprocess taču ir izbeigts, tiesai neviens nav nodots, žurnālisti taisa nevajadzīgu traci.
Valsts prezidents laipo starp tautu un politikas varenajiem, bet baidās jebko nopietnu pasākt – tāds ir secinājums, kas rodas, viņā noraugoties. Nebūs nekādas Latvijas Votergeitas, ja vien nemainīsies politika. Jā, ir vajadzīga jauna Atmoda un cita politika, bet vai šobrīd kaut ko var mainīt? Varētu pieprasīt Valsts prezidenta demisiju, bet prezidentu ievēlēs tā pati Saeima ar tiem pašiem deputātiem, kuri klausa “priekšniecību”. Var pieprasīt Saeimas demisiju, bet Satversme nosaka, ka tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām. Šobrīd līdz Saeimas vēlēšanām palicis gads un divi mēneši. Diez vai referendumu var sarīkot mēneša laikā. Var pieprasīt ”oligarhu sarunās” minētā Dūklava un Auguļa demisiju, bet nākamos ministrus tā pati Saeima vien atkal apstiprinās. Un visbeidzot, ir vajadzīgs jaunu partiju piedāvājums, kura šobrīd nav.
Iespējams, tieši šo apsvērumu dēļ politiķi neliekas ne zinis un īpaši neuztraucas par publicētajām sarunām. Acīmredzot viņi paļaujas uz to, ko dēvējam par “īso atmiņu”.
Ko darīt? Visu laiku atgādināt gan sev, gan politiķiem, ka tāda politika ir bīstama un nepieņemama. Rīkot ne vienu vien tautas sapulci pie Saeimas un prezidenta pils, neklusēt. Manuprāt, ir jāiztur atlikušais gads līdz vēlēšanām un tad ar vēsu prātu jādodas balsot.
Komentāri