Tā nu sagadījies, ka maija pirmā diena vēsturiski ir ļoti piepildīta. Kalendārā rakstīts – Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena, un vēl jāatceras, ka 2004.gada 1.maijā Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā.
Senākie svētki ir Darba svētki, to vēsture sākās 1888. gada 1. maijā Amerikā, kad tur pasludināja, ka strādnieku darba laiks nevar būt ilgāks par astoņām stundām. Starptautiski diena zināma kā darbinieku solidaritātes diena, kurā vairāk tiek pievērsta uzmanība, piemēram, nodarbinātības problēmām un darba tiesībām.
Te vērts pieminēt, ka Darba likums, kas stājās spēkā 2002.gada 1.jūnijā, ir visu laiku skatītākais tiesību akts vietnē likumi.lv.
Ja domājam par darba ņēmēja tiesībām, vispirms nāk prātā arodbiedrības, kas cīnās par tām. Pēdējā laikā vairāk dzirdam par izglītības darbinieku arodbiedrību LIZDA, kam, kā apliecina Cēsu starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētāja Ausma Klētniece, pandēmijas laikā tiešām darba kļuvis vairāk: “Visu laiku notiek cīņa par skolotāju apmaksātajām stundām, pārstrādātajām stundām, par konsultāciju laikiem – apmaksāt tos vai ne, un daudz citu jautājumu. Neskaidrības rodas arī ar saraustīto darba formu – attālināti vai klātienē -, kas dažkārt mainās pa nedēļām. Par to vajadzētu domāt Izglītības un zinātnes ministrijai, taču pašlaik šīs problēmas ir uz arodbiedrības pleciem, jo tieši pie tās pirmām kārtām vēršas pedagogi. Visos līmeņos notiek sarunas par nevienlīdzības novēršanu attiecībā uz pirmsskolas izglītību, jo šo iestāžu pedagogu algas daudz mazākas nekā skolās. Ja valdība neradīs nekādu atbalstu, būsim gatavi sākt streika procedūru, jo jau gadiem tiek solīts, ka arī šo līmeni pārņems valsts, bet tas joprojām ir uz pašvaldību pleciem.”
A. Klētniece atzīst, ka valdībai esot zināma bijība pret arodbiedrību, pedagogiem, jo viņu skaits liels. Lai arī varētu likties, ka pedagogi šajā ziņā vienoti, Cēsu starpnovadu arodorganizācijā iestājušies tikai 53 procenti no kopējā pedagogu skaita, pārējie cer, ka arodbiedrība labumus izcīnīs arī viņiem. A. Klētniece gan norāda uz Polijas pieredzi, kur panākts, ka arodbiedrības izcīnītais pienākas tikai arodbiedrības biedriem.
1.maijs Latvijas valstij īpaši nozīmīgs arī tāpēc, ka šajā datumā pirms 101 gada tika sasaukta Latvijas Republikas Satversmes sapulce, kas izstrādāja un 1922. gadā pieņēma valsts pamatlikumu – Satversmi, kura nosaka katra valsts iedzīvotāja demokrātiskās tiesības – tiesības uz izglītību, veselības aprūpi, darbu.
Valsts prezidents Egils Levits pērn šajā dienā norādīja, ka Satversmes sapulce piepildīja latviešu politisko un sabiedrisko darbinieku sapni: “Viņu plānos par Latvijas nākotni allaž klātesoša bija Satversmes sapulces ideja, ka visi Latvijas pilsoņi paši varētu ievēlēt savus priekšstāvjus valsts nākotnes izlemšanai. Satversmes sapulces vēlēšanas apliecināja, ka valsts sagatavošanas darbs ir izdevies un Latvija ir tapusi uz visiem laikiem kā latviešu valstsgribā sakņota stipra valsts. Satversmes sapulce noteica, ka Latvija būs patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu, kurā suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Latvijas valsts ir visu tās pilsoņu kopējā lieta, kopējā atbildība un kopējā līdzdalība. Tā to redzēja Satversmes sapulce pirms gadsimta, un tā mēs to redzam arī šodien.”
Pilsoņu kopējā lieta bija arī atbalsts valsts dalībai starptautiskajās organizācijās NATO un Eiropas Savienībā, kas rezultējās 2004.gadā. Jau 17 gadus esam vienotā Eiropas saimē, kur tiecāmies būt jau Atmodas laikā, tomēr ikdienas sarunās ik pa laikam izskan, ka no tā ir tikai sliktais, un Saeimas vēlēšanās allaž ir kāda partija, kas programmā ieraksta vēlmi pārskatīt dalību ES.
Tā laikam ir, ka, labi dzīvojot, šķiet, mēs arī paši to varētu. Pretinieki saka, ka, lūk, mums jāmaksā nauda ES budžetā, nepasakot, ka par katru iemaksāto eiro Latvija atgūst vidēji četrus eiro. Esam piemirsuši rindas uz robežām, muitas, jo par ikdienu kļuvusi brīva personu, preču un pakalpojumu kustība. Ieguvumu uzskaitījumu varētu turpināt, protams, tas uzliek pienākumus, zināmus ierobežojumus, bet, saliekot visu svaru kausos, ieguvumu noteikti ir vairāk.
Šobrīd uzsākas konceptuāla diskusija par ES nākotni, “Konference par Eiropas nākotni” ar mērķi atklāt plašu sabiedrisku apspriešanu un dot Eiropas Savienības pilsoņiem iespēju veidot vīziju par to, kā Eiropa izskatīsies nākotnē – pēc 10 un 20 gadiem.
Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde norāda, ka nav iespējams runāt par Eiropas Savienības nākotni bez tiem, kas tajā dzīvos – mūsdienu jaunatnes: “Pašreizējā Eiropas nākotnes konferences organizēšana nepietiekamu uzmanību pievērš jauniešu iesaistei. Ir svarīgi paaugstināt jauniešu informētību par Eiropas Savienības aktualitātēm, kā arī reāli iesaistīt jauniešus kā galveno ieinteresēto personu turpmākās Eiropas darba kārtības noteikšanā konferences par Eiropas nākotni ietvaros.”
Komentāri