Pagājis gads, kopš dzīvojam Lielajā eksperimentā, un varam sevi apsveikt, ka esam izdzīvojuši! Pirmais, kaut arī sasteigtais, kurss pielāgošanās evolūcijā sekmīgi pabeigts. Bijis tik daudz minējumu, versiju un skaidrojumu, kāpēc tā noticis un kurš vainojams, ka gandrīz visa pasaule “nolikta uz lāpstiņām”. Tikpat daudz padomu, ko darīt, ar ko iztiku nopelnīt, kā dzīvot turpmāk. Prognozes. Daudz prognožu un nevienas pareizās atbildes. Iespējams, tās ir ārpus mūsu sapratnes un zināšanu robežām, ārpus tā rāmja, kurā atrodamies.
Mēs izdzīvosim, tāpat kā to spēja mūsu senči, jo pirms simts gadiem, kad plosījās tā dēvētā “spāņu gripa”, ir bijis vēl briesmīgāk, vēl bezcerīgāk, aptuvenā statistika daudz, daudz dramatiskāka, bet pasaule to izturēja. Vēsturnieks Artis Buks par notikumiem 1918.gadā raksta: “Visai ātri saprata, ka slimība izplatās pilienu veidā pa gaisu, un masveidā sāka ieviest marles maskas. Sākumā maskas bija jāvalkā ne tikai medicīnas personālam, bet arī ierēdņiem, policistiem, komunālo dienestu darbiniekiem u.tml. Vēlāk arī visiem iedzīvotājiem – bez maskām neielaida iestādēs, veikalos, sabiedriskajā transportā, virknē lielāko pilsētu pat sodīja par parādīšanos bez maskas uz ielas. Protams, marle nekādi nepasargā cilvēku no saslimšanas – vīruss tai cauri iet kā karsts nazis sviestam, taču maska visnotaļ pasargā apkārtējos no slimnieka izelpas.”
Pagājis vesels gadsimts, kurā zinātne strauji virzījusies uz priekšu, tomēr kaujās ar neredzamo armiju – ar vīrusiem – tai pagaidām veicies vien dažas reizes. Vīrusi trenē organismus, norūda un skarbi māca pielāgoties. Pamanām to tikai tad, kad saslimšana skar mūs, taču apkārt dabā šādas izdzīvošanas cīņas notiek nemitīgi. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā uztveram notiekošo, un šajā reizē kļūt stiprākiem palīdz doma, ka neesam vientuļi ar savām šaubām. Tas skar mūs visus, jo saliedētāki un atbalstošāki būsim, jo lielāka cerība uzvarēt.
Pirms gada, nezinot, kas būs tālāk, kāda trīs bērnu māmiņa sociālās saziņas vietnē rakstīja: “Mēs visi esam nokļuvuši jaunos apstākļos. Sabiedrībai kopumā ir jāiemācās tikai viena, bet ārkārtīgi svarīga lieta – empātija, spēja iejusties otra cilvēka ādā.
Klausīties. Ieklausīties. Sadzirdēt. Ieturēt pauzi, pirms kliegt. Vēlreiz ieturēt pauzi, lai kliedziens pusceļā apstājas. Nolikt malā ego. Šobrīd nolikt ego vistālākajā kaktā.”
Ja to spēsim, mums izdosies uzvarēt!
Komentāri