Šodien pēdējo dienu strādā līdzšinējo novadu domes. Jau rīt teritoriālo vienību – Amatas, Jaunpiebalgas, Pārgaujas, Līgatnes, Raunas, Priekuļu, Vecpiebalgas novada – nebūs. Paliks pagasti, kas kļūs par lielāku novadu– Cēsu un Smiltenes – daļu.
Pie ēkām, kas bija novadu domes, vairs neplīvos novadu karogi – simboli, kas divpadsmit gadus apliecināja pagastu kopā būšanu. Novadu karogi, logo kļūs par vēstures liecību. Tāpat norādes ceļmalās, iebraucot kādas pašvaldības teritorijā. Apvienoto novadu pašvaldībās gan deputāti, gan darbinieki “Druvai” atzina, ka nezina, kā tiks noņemti tagadējie simboli. Vai būs kāds rīkojums, kad un kā to darīt, vai varbūt, kad būs gatavas jaunās zīmes, tās vienkārši apmainīs. Kādi karogi plīvos pie pagastu pārvaldēm? Protams, šiem jautājumiem ir tikai un vienīgi emocionāla nozīme. Bet tāpēc ne mazsvarīga.
Visskumjākā situācija ir pārgaujniekiem. Pārgaujas vārds kā teritorijas nosaukums mūspusē pazudīs, jo tas vienoja trīs pagastus, ne nozīmēja kādu vietu. Cik ilgi novadnieki sevi jaunajā Cēsu novadā pārstāvēs kā pārgaujniekus, nu atkarīgs no pašiem. Pārgauja gan saglabāsies Valmierā, kur tā bijusi jau senāk, un florbola komandas nosaukumā, tā kā vārds nekur nepazudīs.
Dzīvē kā attīstībā uz augšu pārmaiņas ir neizbēgamas. Un visas cilvēki ir gan noraidījuši, gan pieņēmuši. Ar laiku jau pierod pie visa. Tāpat bija pirms 12 gadiem, kad novadus izveidoja vienā naktī. Pagāja laiks, bija vien jādzīvo tālāk. Kopā. Cik katrs pagasts palika pats, cik bija paklausīgs vai prasībās uzstājīgs – to var redzēt, cik no kopējās naudas kur ieguldīts. Tādu bārenīšu, nabadziņu, kam nekas nav ļauts un dots, neatrast. Kaut droši vien kādam šķiet, ka viņš ir tieši tāds.
Pārmaiņu priekšvakars ir cerību un šaubu laiks. Visgrūtāk, ja ir tik daudz nezināmā. Reti kurš tic, ka novados nekas nemainīsies, ka tiem, kuri strādā pašvaldībās, darbs būs. Solījumi ir. Tikai jājautā, kāpēc bija vajadzīga reforma? Tikai, lai samazinātu deputātu skaitu? Cerams, ka nebūs ilgi jāgaida, kad izskanēs skaidrā un, iespējams, skaudrā patiesība.
Pēdējā laikā daudz dzirdēts, ka jaunajā Cēsu novadā vēlētāju ievēlētais pārliecinošais vairākums lems, kā uzskatīs par pareizu un vajadzīgu. Saprotams, tā būs. Un pašvaldību vēlēšanu absolūtajam uzvarētājam uz to ir tiesības. Vairākums tikai nedrīkst aizmirst vienu – tam ir arī visa atbildība. Nav neviena, kam novelt vainu, ja kas neizdodas, aizmirstas vai tiek nolikts dziļā plauktā. Lai gan… vēlētāji ar labu atmiņu nekad nav bijuši apveltīti.
Toties ikvienam ir dota spēja atcerēties un salīdzināt. Visiem ir pārliecība, ka jaunībā dzīve bija skaistāka, cilvēki apkārt sirsnīgāki, balles lustīgākas un burkāni garšīgāki. Tāpat ir ar visu citu. Vai tad, dzīvojot tagadējos novados, netika pieminēts, kā bija toreiz, kad bija savs pagastvecis? Savs cilvēks! Novada centrs – tas jau tālu, tur, kaimiņu pagastā. Tagad nāksies braukt cauri ne gluži trejdeviņiem, bet trijiem četriem pagastiem gan, lai nokļūtu novada centrā Cēsīs.
Vēl par tiem novadu karogiem. Tiem vieta muzejā. Ne tikai vietējā. Lai nākamajām paaudzēm ir ko pētīt, cik lepni un pašpietiekami nelielā teritorijā, dažādos pagastos dzīvojuši viņu senči. Vai nav apbrīnojams drustēniešu paziņojums: “Drusti – Visuma centrs”! Tā jājūtas katram vietā, kurā viņš dzīvo. Tikai tad nebūs svarīgi, cik tuvu vai tālu ir vietējā vara. Man ir sava vieta un savs karogs.
Komentāri