Pēc kārtīgas ballītes parasti ir vai nu eiforisks nogurums, vai pamatīgas paģiras. Pēc vēlēšanām ir gluži tāpat – dažs sasparojas darbam, cits atkal uz četriem gadiem ielien savā alā, kāds staigā apkārt kā nopērts, mēģinādams pielaizīties tam, kurš varētu kļūt par saimnieku. Dažiem tā kā kauns. Gan par konkurentiem veltītajiem pārspīlētajiem meliem, kuros smirdīgu mēslu procents bija daudz lielāks par faktu pareizību, gan bravūru un pašpārliecību, vēlēšanos pasauli, nu vismaz savu novadu, apgāzt ar kājām gaisā. Tie, kuri priekšvēlēšanu laikā drosmīgos jaunās iekārtas cēlājus aprunāja un par viņiem vīpsnāja, bet acīs izteica apbrīnu, tagad pagājuši malā un vēro. Kas būs? Diemžēl nekas. Izrāde beigusies. Ko darīt, ka luga švaka! Deputāti ievēlēti neatkarīgi no tā, ko paredzēja dramaturgs. Ja arī viņš mēģināja radīt haosu, režisors izrādē akcentēja citu līniju.
Laikam gan tiem, kuri ikdienā nav politikā, un tāda ir sabiedrības lielākā daļa, nekad nebūs saprotama labprātīgā otra vaiga pagriešana, ja jau reiz iesists pa vienu. Tu vari dubļiem noliet otru, izņirgāties par viņu, ģimeni un, spalvas izslējis, jo iedomājies, ka esi skaistulis pāvs, kaut patiesībā vecs gailis ar izraustītu asti, smaidīt, iet un it kā draudzīgi runāties ar to, kuru pats nosauci par nelieti, zagli un muļķi. Ko nu par to, tā jau politika! Kam tad šī izrāde? Es kādu nozākāju, sastāstu par viņu nezin ko, kad kāds sāk prasīt kaut ko konkrētu, atbilde vienkārša – tā jau politika! Tur tā dara. Un tie, kam tādas lomas nav pieņemamas, politikā neiet. Lūk, tieši tāpēc ir laime tur satikt tos, kuri tiešām strādā, nevis tikai trenē žokļu muskuļus, kuri saprot, ka Latvijā likumi un vīzijas vai vēlēšanās nav viens un tas pats. Ja muļķītis tā domā, bet otrs tāds pats tam tic, tas nenozīmē, ka dzīvē notiek pēc viņu prāta.
Vēlēšanas vēlreiz pierādīja, ka nav jābūt ne skolotājam, ne mācītājam, ne skrīverim kā vecos laikos, lai tevi pazītu un atzītu. Vari būt kandžas brūveris, īpašumu krāpnieks, sirsnīgs aprūpētājs vai pazīstams muzikants, varbūt pat vienkārši foršs čalis, sabiedrības dvēsele tusiņos, esi drošs, tevi pazīst, jo kādam noteikti ar tevi bijusi darīšana. Tad nu, vai aiz niknuma vai mīļuma, par tevi nobalsos. Tā arī notika. Un var plūst šampanietis, jo saule sāks aust Rietumos. Bet jau paģiru gaisotnē ne viens vien, sniegdamies pēc glāzes, tomēr kaut ko sāk saprast…
Vēlēšanu laiks ir izjaucis līdzsvaru, pazudusi cilvēciskā cieņa, tolerance. Pat dažs no tiem, ko uzskatām par kaut cik inteliģentiem, aizmirsa elementāras pieklājības normas. Vēlēšanu pēcgarša nav patīkama, šķebina. Bet… var pasmaidīt par tām meitām un puišiem, kuri solījumu un varas kritikas pilnu muti klāja vaļā pašu izdomātās patiesības ruļļus. Nu sēž klusiņām un činkst, ka esot nesaprasti. Tāpat kā viņi nevienu nežēloja, arī pašiem nav, ko cerēt uz žēlastību. Drīz visas pieneņpūkas aizlidos, sāks briest gurķi, tad tomāti… Ziedēs jasmīni, liepas, pīpenes un madaras… Lietus, ko sola sinoptiķi, aizskalos žampu…
Komentāri