Lasu, ka apdraudēta Latvijas Radio 4, kā arī Latvijas sabiedrisko mediju angliskās un krieviskās versijas pastāvēšana, ka Gobzems aicinājis Latvijas virsniekus apliecināt savu nostāju un stipro mugurkaulu, iestājoties viņa iecerētajā partijā, pa vidu pavīd Kiviča sāgas turpinājums – diena kā diena. Šķiet, nav nekā stabila, kam pieķerties, uz kā nostāties. Šādas ziņas kā uzmācīgas mušas riņķo pa galvu un, piemēram, ziņām par Kiviču, ne kāda jēga, ne vajadzība manā dzīvē. Tomēr pēc brīža skaidrs, ka atelpai pietiek izslēgt datoru, televizoru vai radio, un istabā ienāk klusums. Pavisam klusiņām ierunājas podiņā augošais citronkociņš, sacīdams – aplaisti mani, esmu izkaltis! Logi sveicina – drīz pavasara lielā tīrīšana. Apavi šķendējas, ka sāls tos galīgi piebeidzis, laikam gals klāt.
Dzerot rīta kafiju, pie sevis domāju – redzi nu! Dienas kļūst garākas, bet pa dienu saulīte iespīdas biežāk, un pagājušajā nedēļā lāstekas, kuras bija izaugušas kā milzīgi burkāni no piebūves jumta, sāka pilēt lielām lāsēm. Pavasaris nav aiz kalniem. Par to liecina arī sarunas ar lauksaimniekiem, kurās vienmēr atrodu sazemējumu. Pavisam nejauši saskrienamies dārzkopības veikalos pie sēklu paciņu stendiem. Interesējos, vai nav par agru sēklām, bet man pretī pieredzējuši acu pāri: “Kas tad vairs palicis – 30 dienas!” Padomā tik, kūts pilna kopjamu radību, bet saimnieki jau domā par dārza darbiem.
Nez no kurienes prātā iešāvās pantiņš: “Lai ar’ kādi vēji pūtīs, lopi atgriezīsies kūtīs!” Un te es nedomāju Saeimas deputātus, par kuriem runājam rītos, vakaros. Es tik tiešām domāju par lauku viensētu, iekoptu, izravētu dārzu un piemājas kūtiņu, kas apliecina pamatvērtības, pasaules kārtību, vēsta par stabilitāti un optimismu. Īstenībā piemājas kūtiņa, kurā klukst vistu bariņš, atnesot saimniekam pa kādai olai, ar ruksi, kas nu jau retumis atrodams aizgaldā, ar gotiņu, kas dāvā ģimenei pienu, ar kazām un aitām apliecina ģimenes, saimes, dzimtas stabilitāti. Arvien pārliecinos, ka manu rakstu vadmotīvs ir pilnvērtīgas lauku saimniecības pastāvēšana. Pilna kūtiņa lopiņiem var būt tiklab noderīga labākas iztikas nodrošināšanai, kā arī ģimenes vienošanai, zināšanu pārnesei nākamajām paaudzēm. Saimniekošana apvieno mājiniekus, kaimiņus, ciema ļaudis, rada piederības sajūtu šai zemei. Tieši saimniecībā iemācāmies atbildības sajūtu, izkopjam līdzcietību un mācāmies veselīgo dzīvesveidu. Tās ir pievienotās vērtības, kas nāk līdzi lauku saimniecībām.
Laikam tieši man tuvās tēmas, tuvie cilvēkstāsti, lauku saimnieku darba ritums, cieņa pret viņu paveikto veido priekšstatu par pasaules kārtību, labo un slikto. Un mani nogurdina šīs bezjēdzīgās politiskās peripetijas, kuras arvien vairāk piestāv prātuļojošiem pilsētniekiem, kas sarunās par visām varītēm grib izskatīties gudrāki par blakussēdētāju. Ir jābūt informētam, ir jābūt spējīgam kritiski domāt, analizēt un vispusīgi lūkoties uz procesiem, piekrītu. Bet cik vispusīgi Ušakova pazinēji spēj spriest par auniem, teķiem, raibu mājputnu saimi un kuplu trušu pulku? Tātad – cik garš, tik plats. Nav gudro, un nav muļķu. Viss atkarīgs no tā, kurā laivā sēdi. Un ja reiz tā, tad es atkal pievēršos laukiem.
Komentāri