Pagājušajā nedēļā Saeima neatbalstīja priekšlikumu neļaut pašvaldībām savas avīzes reģistrēt par masu informācijas līdzekļiem. Tas parāda, ka deputāti un pašvaldību pārstāvji tā arī negrib saprast atšķirību starp žurnālistiku un sabiedriskajām attiecībām.
Avīzes un imitācijas
Gandrīz katra Latvijas pašvaldība izdod savu oficiālo avīzi. Dažādu šo izdevumu saturs gan būtiski atšķiras. Vienas pašvaldības lielākoties koncentrējas uz pašvaldības lēmumu, projektu un sasniegumu izklāstīšanu, citas nelaiž garām iespēju ziņot par teju vai katru pašvaldības vadības soli. Vēl citu pašvaldību izdevumi ir tik ļoti iemanījušies kopēt īstu avīžu formātu un stilu, ka atšķirt vienu no otra pirmajā acu uzmetienā ir pagrūti.
Šo robežu starp īstu avīzi un pašvaldības oficiālo izdevumu vēl vairāk sapludina piemēri, kad kopā ar stāstiem par domes padarīto un pieņemtajiem noteikumiem ir arī izklaides sadaļas, televīzijas programmas un dažkārt pat reklāma. Nav jau tā, ka reklāma kādu izdevumu padarītu pievilcīgāku, tomēr līdz ar abonentmaksām reklāma ir galvenais reģionālo laikrakstu ienākumu avots. Turpretim pašvaldības izdevumi jau tāpat tiek finansēti no iedzīvotāju naudas, un pat tad oficiālo biļetenu izdevēji pamanās sameklēt papildu ienākumu avotus.
Taču, lai kā arī maskētos šie pašvaldību izdevumi, tie pašos pamatos atšķiras no īstas avīzes. Īstā avīzē strādā žurnālisti, bet pašvaldības izdevumā – sabiedrisko attiecību speciālisti. Iespējams, ir arī pašvaldības, kuru izdevumu pārstāvji domā, ka strādā žurnālistikā – jo viņi taču arī vāc, apstrādā un izplata informāciju. Tomēr ar to vien nepietiek. Īstu žurnālistu pasūtītājs ir sabiedrība. Sabiedrisko attiecību speciālistu darba pasūtītājs ir viņu priekšniecība. Dažreiz šo abu pušu apsvērumi par to, kas un kā stāstāms, sakritīs. Taču tikai īsts žurnālists – ja vien tam pašam ir izpratne par saviem pienākumiem pret sabiedrību – spēj no malas uzraudzīt pašvaldības darbu un nepieciešamības gadījumā norādīt uz trūkumiem un nepieciešamajiem uzlabojumiem.
Deputāti un mediji
Protams, tas nenozīmē, ka ar vietējo laikrakstu žurnālistiku viss ir kārtībā. Tāpat kā arī ar citu mediju žurnālistiku viss nebūt nav kārtībā. Plašsaziņas līdzekļiem, it sevišķi jau avīzēm, pašlaik daudzviet ir sarežģīta situācija: to ietekmē gan tirāžu krišanās, gan ienākumu samazinājums. Papildus daudziem medijiem jāsaskaras arī ar eksistenciāliem jautājumiem, kāda īsti ir to loma mūsdienu informācijas vidē, kurā auditorijai var rasties iluzors priekšstats, ka brīvi pieejamas informācijas ir daudz; ka visiem tās pietiek un par žurnālistu darbu maksāt nemaz nevajag. Tomēr, ja ir jāizšķiras, kuram informācijas paveidam – žurnālistu vai pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavotajam – ir lielāks potenciāls būt par uzticamu ziņu avotu, izvēle nudien nav sarežģīta.
Daudzi deputāti un pašvaldību pārstāvji izliekas, ka to nesaprot. Saeimas debatēs pagājušajā nedēļā varēja dzirdēt dažnedažādas pērles. Piemēram, zaļzemnieku pārstāvis Ingmārs Līdaka uzskata, ka žurnālistika – tas pirmām kārtām ir negatīvisms un “būtu absolūti nepareizi prasīt, lai pašvaldības laikraksts būtu pilns ar savu cilvēku apgānīšanu, atkal ar šo negatīvismu”. Kā tad, un, ja pašvaldībā kaut kas nav kārtībā, kāpēc gan par to kādam rakstīt? Labāk lai iedzīvotāji lasa par to, kā pašvaldība sevi slavē. Visiem taču zināms – ja negatīvās lietas ignorē, tās atrisinās pašas no sevis.
Regulāri šinīs diskusijās tiek minēts arguments, ka pašvaldību pienākums ir informēt sabiedrību un oficiālie izdevumi ir veids, kā to visefektīvāk darīt. Kā gan kāds uzdrošinās prasīt, lai pašvaldībām būtu grūti pildīt savus likumā noteiktos pienākumus, – jautā pašvaldību biļetenu aizstāvji.
Taču nedefinēts paliek, ko īsti nozīmē “informēt”. Acīmredzot ar to tiek domāts – parādīt pašvaldības darbus labā gaismā un nodrošināt pašvaldības vadībai pozitīvu publicitāti. Vai ar to pietiek, lai iedzīvotāji būtu vispusīgi informēti un varētu pieņemt pamatotus lēmumus? Šaubos. Protams, nav arī jāraksta pēc iespējas negatīvāk, zākājoši. Negatīvisms negatīvisma pēc nav žurnālistikas uzdevums. Tās uzdevums ir atlasīt un izvērtēt informāciju, kas varētu būt interesanta vai svarīga lasītājam, tā vietā, lai ziņu galvenajiem varoņiem pašiem ļautu kļūt par informācijas vārtu sargiem un izvērtēt, kas un kā par viņu darīto citiem jāzina.
Kā radīt pozitīvas ziņas
Ironiski, ka grozījumi Likumā par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem nemaz neparedzēja liegt pašvaldībām izplatīt informāciju par savu darbu. Grozījumu mērķis bija neļaut avīžu imitācijas reģistrēt par masu informācijas līdzekļiem, atgādinot, ka šie izdevumi ir viss kas cits, tikai ne žurnālistika, un pret tiem kā pret žurnālistiku nav jāizturas.
Likuma grozījumu autori un atbalstītāji no Saeimas tribīnes atkal un atkal centās kolēģiem paskaidrot lietas būtību, taču kolēģi izlikās, ka to nesaprot. Ja jau nav runas par pašvaldību izdevumu aizliegšanu, tad kādēļ vispār jāveic kādi grozījumi..? – viņi jautāja. Un nobalsoja pret jelkādiem mēģinājumiem ierobežot pašvaldību biļetenu darbību.
Tāda, lūk, ir deputātu izpratne par žurnālistikas lomu sabiedrībā – pseidoziņu veidošanu viņi uzskata par piederīgu tādai pašai kategorijai kā “negatīvistiskā” žurnālistika – vai varbūt pat par ko labāku. Šādos apstākļos varam priecāties, ka vēl nav dzimusi doma par oficiālo Saeimas un Ministru kabineta mediju, kurā ik iedzīvotājam par viņa nodokļos samaksāto naudu stāstītu notikumu “patieso” izklāstu. Deputāti un ministri strādātu politikā un paši sevi vērtētu pozitīvās publikācijās, un valstī viss beidzot būtu kārtībā.
Komentāri