Neatkarības deklarācijas svētki pagājuši, Latgales simtgades kongress slavināts, sarkanbaltsarkanais karogs nolikts līdz jauniem svētkiem. Ikdienas dzīve turpinās, un nodokļu reforma arī. Beidzot, šķiet, visi vairāk vai mazāk apmierināti, jo visiem būšot labāk. Tiesa gan, par to, kuri tad būs tie “visi”, kuriem būs labāk, īstas skaidrības tomēr nav.
Reformām parasti ir kāds mērķis, un to var skaidrot arī tā, kā reformu jēdzienu raidījumā “1:1” skaidroja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags, runājot par reformām baznīcā. Proti, atgriezties pie pirmsākumiem, pie tā, kas jau bijis. Acīmredzot Latvijas politiķi, rosoties ap nodokļu reformu, arī nolēmuši atgriezties – piemēram, nu jau “nelaiķes” Tautas partijas laikos.
Teorētiski viens no nodokļu reformas mērķiem varētu būt palielināt valsts budžeta ienākumu daļu. Šobrīd topošā nodokļu reforma tieši otrādi – uztaisa tajā pamatīgu robu, ko pagaidām aizpilda vien cerības uz ņipru attīstību. Otrs reformas mērķis varētu būt plaisas mazināšana starp turīgākajiem un mazāk turīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tieši to iecerētā nodokļu reforma nedara, jo ir mānīgi domāt, ka to aizpildīs ienākuma nodokļa samazināšana iedzīvotājiem un visiem uzņēmumiem. Palielinot minimālo algu, pieaugs arī tā summa, kas jāmaksā nodokļos, tādēļ tie, kuriem naudas mazāk, nekādu īpašu atšķirību nejutīs. Līdzīgi būs arī mazajiem uzņēmumiem, un, manuprāt, vienīgie, kas tā īsti iegūs, būs lielie uzņēmumi. Turklāt t.s. “solidaritātes nodokli” iecerēts likvidēt, jo tas, lūk, dara pāri tiem, kuriem lielāki ienākumi. Savulaik Finanšu ministrija skaidroja: “Lai mazinātu darbaspēka nodokļu regresivitāti, viens no priekšlikumiem ir ieviest solidaritātes nodokli. Tas novērstu tādu nevienlīdzību, ka minimālās algas saņēmējam ir teju tāds pats nodokļu slogs (procentos) kā personai, kuras ienākumi no darba algas ir vairāk nekā 120 000 eiro gadā. (..) Solidaritātes nodoklis būs jāmaksā tikai par tiem nodarbinātajiem, kuru atalgojums pārsniegs valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) “griestus” (2015. gadā tie ir virs 48 600 eiro). Šobrīd šī summa ir darba algas ienākumu “griesti”, virs kuras netiek maksāta VSAOI. Tikai pēc šī sliekšņa sasniegšanas aptuveni 4,7 tūkstošiem no visiem 0,8 miljoniem strādājošo tiks piemērots solidaritātes nodoklis.”
Acīmredzot šie aptuveni 4,7 tūkstoši strādājošo jutās aizvainoti un viņu darba devēji ir pietiekami spēcīgi, lai turpmāk to vairs nepieļautu. Var, protams, žonglēt ar skaitļiem un pierādīt, ka solidaritātes nodoklis neko būtisku valsts budžetā nemaina, bet visa notiekošā jēga ir un paliek: neaiztikt tos, kuriem ienākumi lielāki. Nodokļu progresivitāte joprojām ir tāds daudz apvārtīts un karsts kartupelis, kurš tā īsti pie varas esošajiem nav vajadzīgs.
Jau sen skaidrs, ka valsts drošību un dzīvotspēju nosaka ne tikai armija un ieroči, bet arī tas, kā jūtas tās iedzīvotāji, vai viņi uzticas savai valstij. Latvijai laikam ir sava drošības un stabilitātes formula: vairāk naudas tiem, kuriem tā ir, bet pārējie lai dzīvo vai mirst, kā nu grib, tā teikt – brīvā valstī brīva izvēle.
Komentāri