Saule arvien ik rītu spīd logā, bet skats aiz tā cits. Vairs nepriecē iemīļotais citrona koks pagalmā un oranžie dakstiņu jumti, veroties uz burvīgo Porto pilsētiņu, kas nedēļas laikā iekaroja manas – ziemeļnieces – simpātijas.
Atlantijas okeāna piekrastē ir viegli iemīlēties. Lai arī kājas arvien vēl jūt smeldzi pēc ilgstošām pastaigām pa šaurajām un bruģētajām ieliņām, kas nepārtraukti ved augšā un lejā, ceļojums uz Portugāles ziemeļrietumiem bijis viens no neaizmirstamākajiem atvaļinājumiem.
Nav noliedzams dienvidu zemes skaistums un šarms, kas savaldzina ar palmām, okeānu, pēc kura mūsu Baltijas jūra šķiet pat nedaudz garlaicīga, un vietējo iedzīvotāju viesmīlību, jo īpaši pret daiļā dzimuma pārstāvēm.
Portugālē tik viegli būt sievietei, uzmanības apliecinājumi birst kā no pārpilnības raga. Tikko sperts solis ārpus mājas, no apbrīnas pilniem skatieniem, sveicieniem, komplimentiem, svilpieniem, pat automašīnu uztaurēšanas un nebeidzamas atskatīšanās pārņem sajūtas, ka atrodies pāris centimetru virs zemes. Turklāt veltītā uzmanība nebūt nav piedauzīga vai nepatīkama, kā tas dažkārt jūtams pie mums, ziemeļos. Sievietes, jo īpaši iebraucējas, tur no sirds apbrīno, pat uz brīdi tiek pārtraukts darbs vai iesāktā nodarbe, lai pateiktu kādu jauku vārdu, palīdzētu, ko ieteiktu.
Negribu kritizēt latviešu bāleliņus, jo saprotams – ziemeļniekiem un dienvidniekiem ir pilnīgi atšķirīgas mentalitātes un temperaments, kura izpausmes sajūtamas ikdienā. Taču atliek vien aizbraukt uz Eiropas dienvidiem, lai apjaustu, cik gan Latvijā sievietes ir stipras, bet nenovērtētas. Lai arī pašas bieži labprātāk izvēlamies būt stiprais dzimums, mums nemaz neļauj justies vājām un sievišķīgām. Lai pievērstu uzmanību, nebūt nav jāaplaimo ar dāvanām, pietiek ar sīkumiem, kas ļauj justies glaimotām. Portugāļiem tas sanāk tik ļoti dabiski.
Pēc atvaļinājuma Portugālē grūti atgriezties ierastajā vidē. Ne vien atpūta tajā bijusi tik lieliska, tik daudz piedzīvots, redzēts, izjusts, ka grūti pārslēgties uz darbu un ikdienas rūpēm, bet galvenokārt – pietrūkst uzmanības. Vairs neprotu cēli iet pa ielu, kaut no mājas esmu izgājusi košā mini kleitiņā. Vairs netieku uzlūkota ar apbrīnu, pie kā nedēļas laikā jau pierasts. Neviens neatskatās, vien akli un snobiski dodas savās gaitās. Ja nu vienīgi kāda tantiņa nolūkojas pakaļ un nodomā – mūsu laikos gan tā neatļāvās.
Neprotam dzīvot viegli un priecāties par dzīvi. Esam ikdienas rūpju nospiesti. Varbūt tieši tāpēc latviešu sievietēm ir vērts doties pašapziņas celšanas kūrē uz Portugāli, lai atgūtu sajūtas par savu sievišķīgumu un daili.
Komentāri