Maija sākumā Latvijā nodibināta jauna partija – Artura Kaimiņa veidotā “Kam pieder valsts?”. Partija, protams, risināšot nebūšanas valstī, taču tas nešķiet īpaši ticami, jo tās līderis nespēj konkrēti izklāstīt savu redzējumu pat par pamata jautājumiem.
Ērtā poza
A. Kaimiņš jau pirms 12. Saeimas vēlēšanām demonstrēja savu spēju piesaistīt publikas uzmanību. Šāda ierindas politiķim netipiska uzvedība arī turpmāk ir ļāvusi veidot viņa kā netaisnību un negodīguma apkarotāja tēlu. Vai no tā līdz šim ir bijis arī kāds reāls labums? Kā to ņem. Ja A. Kaimiņa veidotās un tiešsaistē publicētās videoreportāžas no Saeimas vai citām iestādēm ir raisījušas kādā daļā sabiedrības lielāku interesi par politiskajiem procesiem – arī tas ir daudz. Taču runāt par līdzšinējo A. Kaimiņa ietekmi uz lēmumu pieņemšanu vai valsts pārvaldi ir naivi. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņš līdz šim ir karojis vienatnē.
Pats deputāts, protams, kategoriski noraidīs jebkādus mājienus, ka viņa līdzšinējā darbība Saeimā ir bijusi vairāk simboliska nekā saturīga. Pagājušajā nedēļā intervijā “Rīta panorāmai” deputāts cita starpā pieminēja Saeimas izmeklēšanas komisijas darbu Zolitūdē sabrukušā lielveikala “Maxima” lietā – viņš bija viens no komisijas dalībniekiem. A. Kaimiņš uzsvēra, ka izmeklēšanas gaitā “mēs esam dabūjuši cilvēkus, kas ir morāli un politiski atbildīgi par šo traģēdiju”. Ja komisija tik ļoti gribēja nosaukt kādas vainojamas augsti stāvošas personas, tad, protams, ka to arī izdarīja. Tas nav grūti, jo runa jau nav par kriminālapsūdzību, kur ir nepieciešama pavisam atšķirīga līmeņa pierādījumu vākšana. Cits jautājums, vai “Maxima” sagruva tāpēc, ka mums bija tāda valdība un tādi būvinspektori, vai arī tāpēc, ka celtnieki bezatbildīgi un pa kluso mainīja projektu. Starp citu, komisijas gala ziņojumā bija virkne daudz sakarīgu ideju, bet izskatās, ka nozīme ir tikai daļai ar vismazāko ietekmi – par politiķu atbildību.
A. Kaimiņu, protams, neinteresē karjera prokuratūrā, kur strādājošajiem tiek prasīta juridiska precizitāte. Tā vietā viņš arī turpmāk būs publisks kauninātājs, kas izliksies, ka ieved kārtību un prasa politisko atbildību. Tā ir ērta poza. Vismaz tikmēr, kamēr neviens no viņa paša neprasīs reālas idejas, reālus risinājumus, kā uzlabot dzīvi Latvijā. To spilgti parādīja tā pati intervija “Rīta panorāmā”. A. Kaimiņš, par spīti savām ambīcijām, sarunas laikā spēja sniegt maz konkrētu priekšlikumu.
Atbilžu nav
Kādu nodokļu politiku aizstāvēs jaunā partija? “Stabilu,” skan atbilde. Tas labi. Un, jā, – uzņēmējdarbības videi patīk paredzamība, savukārt pārmaiņas Latvijas nodokļu politikā nebūt nenotiek ideāli. Taču, ja konkrētāk, – kādi jaunās partijas priekšlikumi ir nodokļu jomā? Uz to atbildi žurnālisti nesaņem, jo A. Kaimiņš tā vietā paziņo, ka pie interviju galda būtu jābūt valdošo partiju pārstāvjiem, lai tad tie arī skaidrojas par to, kā “šo putru” savārījuši.
Līdzīgs iznākums ir, kad A. Kaimiņam tiek taujāts par veselības aprūpes vai izglītības sistēmu. Viņš gan spēj norādīt uz veselības ministra Gunta Belēviča pārraudzībā esošās nozares problēmām – taču nav jābūt politiķim, lai vismaz kaut ko zinātu par dīvainībām tajā. Tieši kas būtu jāuzlabo? A. Kaimiņš to nesaka. Un ko viņš domā par izglītības jomu? Arī to no intervijas neizlobīt, jo A. Kaimiņš ir spējīgs vien uz šāda līmeņa spriedumiem: “Izglītības kvalitāte ir atkarīga no tā, vai mums valstī cilvēkiem radīsies uzkrājumi. Šobrīd mums fiskālā valsts politika naudas ziņā ir tāda, ka mēs tērējam, tērējam, tērējam. Mēs nevienā brīdī neko neuzkrājam.”
Tas, ka daudziem cilvēkiem Latvijā pienāktos dzīvot labāk, tā kā būtu skaidrs. Taču personisko iekrājumu sakars ar izglītības kvalitāti nav pašsaprotams. Var argumentēt, ka mazāk pārtikušas ģimenes nevar atļauties bērnus sūtīt uz labākajām skolām, tomēr izglītības kvalitāte nav tas pats, kas izglītības pieejamība. Izglītības kvalitāte daudz vairāk ir atkarīga no labu, motivētu skolotāju esamības, skolu materiāli tehniskās bāzes, mūsdienīgām mācību programmām un pārdomātas metodikas izmantošanas. Tad kas tieši, pēc deputāta domām, ir lielākās problēmas izglītības nozarē Latvijā?
Šinī kontekstā amizanti izklausās tēze, ar kuru A. Kaimiņš sarunu televīzijā par savu partiju sāka: “Mums ir gudri cilvēki valstī, bet viņi netiek laisti sevi realizēt politikā. Jo varas elitei, kas šobrīd Latvijā valda, ir ļoti neizdevīgs izglītots vēlētājs.” Latvijā nudien netrūkst gudru cilvēku, taču nav nekāda iemesla, lai gudrie cilvēki dotos stāties tieši A. Kaimiņa partijā.
Ierēdnis, darbinieks… Kāda starpība?
Šķiet, teju vai universāla ideja, ko A. Kaimiņš liek galdā kā atbildi uz visiem izaicinājumiem, – ir jāizvērtē, kur tiek nelietderīgi tērēti valsts līdzekļi. Pati par sevi šī doma, bez šaubām, ir laba un atbalstāma. Tomēr nav liela māksla runāt tik vispārīgi. Tas ir apmēram tāpat, kā apgalvot, ka valsts pārvaldei ir jābūt pārskatāmai, godīgai un efektīvai – protams! Kurš gan varētu iebilst pret ko tādu? Jautājums ir tikai – kā konkrēti tas būtu darāms un kurš to spēj izdarīt.
A. Kaimiņam acīmredzot šķiet, ka pietiek sarīkot revīzijas – ar sankcijām pret tiem, kuriem atklāti pārkāpumi, un laba pārvaldība būs rokā. Nenoliedzot, ka valsts pārvaldē nudien notiek pārkāpumi un tie ir jānovērš, gribētos, lai politiķis demonstrē mazliet lielāku izpratni par valsts pārvaldi. Taču, ja A. Kaimiņš paziņo, ka Latvijā esot aptuveni 300 tūkstoši ierēdņu, tad jautājumiem par viņa informētību vairs nevajadzētu būt. Valsts kancelejas vadītājs Mārtiņš Krieviņš pērnā gada beigu pusē informēja, ka valsts pārvaldē strādā 11 tūkstoši ierēdņu un to skaitu pakāpeniski paredzēts samazināt līdz deviņiem tūkstošiem. Nevarētu jau būt tā, ka deputāts A. Kaimiņš nezina, kas ir un kas nav ierēdnis..? Kopumā tiešās valsts pārvaldes iestādēs pērn strādāja 57 800 cilvēku. Tiem pieskaitot vēl visus citus, kam algu maksā no valsts vai pašvaldības budžeta vai kas strādā valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrībās, skaitlis jau vairāk pietuvosies A. Kaimiņa minētajam – taču tajā ir iekļauti arī policisti, skolotāji, ārsti, ne jau tikai birokrāti.
Partijas līderim pat pēc partijas izveides nav atbildes uz pamata jautājumiem. Taču, ja kādiem vēlētājiem vajag nevis izsvērtu un nopietnu politisko darbību, bet gan šovu un ilūziju par pārmaiņām, tad A. Kaimiņa partija pieprasījumu pēc šāda veida saturu apmierinās teicami. Par to šaubu nav.
Komentāri