Noplēšamais kalendārs, šķiet, vislabāk liecina par laika ritējumu. Ja gada sākumā tas norāda, cik daudz dienu priekšā, cik daudz tajā var paveikt, tagad tas sarucis jau pavisam plāns. Un, noplēšot kārtējo lapiņu, nākas aizdomāties, cik daudz iecerēts un izdarīts, cik daudz palicis tikai ieceru līmenī un ko vēl šogad varam paspēt.
Droši vien katram ir savs brīdis, kad noplēst kārtējo lapiņu. Kāds to varbūt izdara vakarā, dodoties pie miera, it kā tā atstājot šo dienu jau vēsturē. Savukārt citam tas ir pirmais darbs no rīta, tā teikt, noplēst vakardienu. Vakardienu, kurā vairs neko mainīt nevaram. Taču tajā brīdī atklājam šodienu, kurā viss vēl ir iespējams. Pat neiespējamais, jo mēs nekādi nevaram pilnībā kontrolēt dienas gaitu, tā aizritēs tikai pēc tai vien zināma plāna. Un mums tas ir jāpieņem, lai cik tas kādreiz arī izrādītos sāpīgs.
Te vietā atgādināt labi zināmo teicienu: “Gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem!” Tiesa, tas gan nenozīmē, ka nevajag neko plānot, bet tikai ļauties dzīves plūdumam. Nē, mums ir jādara iecerētais, ticot, ka tas tiks piepildīts, ka varēsim to īstenot, varēsim iet, darīt, satikt. Noplēšot kalendāra lapiņu, ir jāsaliek dienas prioritātes, jo tieši tas lielā mērā noteiks dienas ritējumu. Tajā pašā laikā vienmēr jāatceras, ka liela vieta būs arī nejaušībai. Piemēram, bija iecerēts brauciens, bet notiek satiksmes negadījums un nekur aizbraukt neizdodas. Un tā katrs brīdis var nest ko negaidītu, neplānotu, pārsteidzošu, par ko, noplēšot kārtējo kalendāra lapiņu, pat iedomāties nevarējām. Bet varbūt tieši ar zināmu daļu neprognozējamības ikdiena ir aizraujoša. Ja visu varētu salikt pa stundām, minūtēm un viss tā arī notiktu, ar laiku taču kļūtu neinteresanti dzīvot, ikdiena kļūtu par vienu vienīgu rutīnu. Neparedzētas situācijas mums var atklāt jaunus ceļus, jaunas iespējas, kādas pat nebijām paredzējuši.
Gluži kā nezinām, kas būs rakstīts noplēšamā kalendāra lapiņas otrā pusē. Protams, var jau gada sākumā pāršķirstīt un izlasīt, bet te nu gluži kā ar jau minēto rutīnu – vairs nebūs ikdienas jaunatklājuma. Un, pat ja dienas, kā liekas, rit vienmulīgi, vienmēr taču ir atklājums, noplēšot kārtējo kalendāra lapiņu.
Komentāri