Par aizbraukušajiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sabiedrībā klīst bieži vien pretrunīgi mīti. Vieni uzskata, ka uz ārvalstīm dodas tikai tie, kas spēj darīt visvienkāršāko darbu – cilvēki bez izglītības, sliņķi un tādi, kuriem Latvija nerūp nemaz. Otri apgalvo, ka ārzemēs visiem klājas ļoti labi, trešie savukārt ir pārliecināti, ka aizbraukušajiem ir ļoti grūti, ka viņi neko nopelnīt nevar, bet viņi negrib atgriezties, lai neatklātos patiesība, ka viņi neko, nekur un nekad nevar. Tādēļ ieskats Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētījumā „Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika”, ar kuru pētnieki iepazīstināja diasporas konferencē, kas jūlijā notika Cēsīs, bija interesants. Pētījums tika sākts pagājušā gada janvārī, un šogad augustā gaidāms tā galīgais apkopojums un secinājumi. Jāteic, ka tik apjomīga pētījuma par latviešu diasporu līdz šim vēl nav bijis, tas tika veikts ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējumu. Pētījumā strādāja 11 pētnieki ar doktora grādiem socioloģijā, politikas socioloģijā, komunikācijā, matemātikā, salīdzināmajā izglītībā, politikas zinātnē, ekonomikā. Vairāki no pētniekiem doktora grādu ieguvuši ārvalstu universitātēs, daudziem ir pieredze darbā ar ārvalstu projektiem. Kopā ar pētniekiem strādāja arī pieci eksperti, tika aptaujāti 14 068 emigranti 118 valstīs.
Pētījuma ieskatā tika analizēti septiņi populārākie mīti, šoreiz par dažiem no tiem.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka aizbraukušie ir „sēņu lasītāji”, ar zemu kvalifikāciju, veic ļoti zemas kvalifikācijas darbu. Vai viss ir tik vienkārši? Patiesībā diasporas pārstāvji vidēji ir izglītotāki nekā Latvijas iedzīvotāji kopumā; aptuveni puse diasporas pārstāvju strādā kā biroja darbinieki, speciālisti, kalpotāji. Tiesa, situācija dažādās valstīs atšķiras – salīdzinoši mazāk aizbraukušo tādu darbu dara Īrijā (aptuveni trešdaļa), bet ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Austrumeiropas valstīs un NVS valstīs tādu darbu veic vairāk par pusi emigrantu. Divas trešdaļas no „jaunās diasporas” , kuri strādāja biroja darbu Latvijā, tādā strādā arī ārzemēs; 44 procenti „jaunās diasporas” pārstāvju darbā izmanto savu izglītību/kvalifikāciju, un tas ir nedaudz mazāk nekā vidēji Latvijā; salīdzinājumā mazāk savu izglītību, 35 procenti, izmanto tie, kas aizbrauca krīzes vai pēckrīzes gados (2009. gads un vēlāk). Savukārt no tiem, kuri aizbrauca 2000. gadā vai vēlāk, 41 procents šobrīd strādā zemāk kvalificētā profesijā nekā Latvijā, bet 23 procenti – augstāk kvalificētā profesijā.
Otrs populārs uzskats, ka aizbraukušajiem nerūp Latvija un Latvijā notiekošais. Patiesībā saikne ar Latviju nav zudusi: 63 procenti Latvijas diasporas pārstāvju (71 procents latviešu un 49 procenti krievu) jūtas cieši vai ļoti cieši saistīti ar Latviju, un tas ir vairāk nekā ar to valsti, kurā viņi dzīvo šobrīd. 66 procenti seko ziņām par Latviju; 52 procenti katru dienu, bet 75 procenti vismaz reizi nedēļā lasa Latvijas ziņu portālus. 63 procenti (72 procenti latviešu un 49 procenti krievu) atzīmē Jāņus un 34 procenti (48 procenti latviešu un 9 procenti krievu) – 18. novembri.
Arī pārliecība, ka aizbraucēju vidū ir daudz bezdarbnieku, kuri pārtiek no pabalstiem, ir maldīga. Patiesībā emigrantu nodarbinātības rādītāji ir ļoti augsti, daudzās valstīs augstāki nekā vietējo vidū, maz bezdarbnieku. Jaunās diasporas pārstāvji šobrīd ir būtiski apmierinātāki ar darbu ārzemēs nekā Latvijā: apmierinātāki ar darbu un darba apstākļiem ir vairāk nekā 70 procenti (tikai septiņi procenti ir neapmierinātāki). Darba devēju attieksmi ārzemēs jaunās diasporas pārstāvji vērtē būtiski labāk nekā Latvijā! Protams, darbam tur ir arī savas ēnas puses, zināma diskriminācija pastāv: 17 procentu jaunās diasporas pārstāvju par līdzīgu darbu saņem mazāku atalgojumu nekā vietējie; 14 procentiem biežāk nekā vietējiem uzdod neizdevīgākus un/vai nepatīkamus darbus; 12 procentiem izvirza stingrākus disciplīnas, produktivitātes un darba grafika prasības; deviņiem procentiem darba devējs nemaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Jāteic, ka ieskats pētījumā lika ne tik daudz domāt par to, cik slikta vai laba ir dzīve mūsu viesstrādniekiem ārzemēs, bet par to, cik slikti mēs pazīstam un saprotam paši sevi. Un tad nav jābrīnās, ka baidāmies no visiem un neciešam nevienu, kas neesam mēs paši. Tad nav jābrīnās, ka vispirms ievēlam politiķus, bet pēc tam esam pārliecināti, ka negodīgāku un sliktāku cilvēku nav – it kā ievēlētie nebūtu no mūsu pašu vidus, ar tādiem pašiem aizspriedumiem, trūkumiem un bailēm no citiem.
Komentāri