Latvijas Meža īpašnieku biedrība un Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome ar portāla manabalss.lv starpniecību vāc parakstus, lai aizsargātu zemes īpašnieku tiesības, nepieļaujot ierobežotas saimnieciskās darbības teritoriju palielināšanu. Vienkāršiem vārdiem – lai īpašniekiem ir vairāk tiesību pašiem lemt: būt vai nebūt jauniem biotopiem viņu mežos. Lai gan Latvijā šobrīd reģistrēts ap 150 tūkstoši meža īpašnieku, parakstījušies tikai 585. Daudz lielāka atsaucība bijusi protestam par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā vai kailciršu aizliegumu.
Viens no parakstu vākšanas iemesliem ir meža biotopu inventarizācija, kas jau šogad sāksies bijušo Cēsu un Valmieras rajonu teritorijās un turpināsies visā Latvijā. Aptaujājot ar meža nozari un vides aizsardzību saistītos, ierēdņi uzskata, ka sabiedrība par agru satraucas, savukārt aktīvākie meža īpašnieki modri seko līdzi, jo ierobežojumi saimnieciskajā darbībā skar gan viņu, gan bērnu nākotni.
Gita Strode, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore, atzīst, ka fakti, ko minējuši parakstu vākšanas organizatori, nav precīzi, informācija sagrozīta, tomēr nav iebildumu pret likuma papildinājuma iniciatīvu – ir taču demokrātiska valsts. Kāpēc nevāc parakstus par aizsargjoslām gar valsts ceļiem, upēm, ezeriem, jūras piekrasti, par ko īpašnieki nevar saņemt kompensācijas?
Gita Strode: “Iniciatīvas ierosinātāji nav korekti izmantojuši un interpretējuši datus par teritorijām, kurās pastāv kādi aizliegumi. Latvijā kopumā ir 13,2% mežu (arī purvu platības), kuros pastāv kāds no ierobežojuma veidiem (aizliegta mežsaimnieciskā darbība, aizliegta kailcirte, aizliegta kopšana un galvenā cirte vai aizliegta galvenā cirte). Atlikušie 86,7 % mežu platību ir bez jebkādiem ierobežojumiem. Savukārt Natura 2000 teritorijas (Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas) kopumā aizņem ap 12% no Latvijas teritorijas, un tas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā, rēķinot procentuāli no valsts teritorijas platības. Vēl mazākas aizsargājamo dabas teritoriju platības ir tikai Dānijā un Apvienotajā Karalistē.
Pēdējā īpaši aizsargājamā dabas teritorija tika izveidota 2013.gadā, un pašlaik Latvijā nenotiek, kā arī tuvākajā laikā nav plānota jaunu šādu teritoriju izveide. Līdz ar to Latvijas Meža īpašnieku biedrības iniciatīvu vākt parakstus likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” grozījumiem uztveram kā preventīvu darbību, cenšoties nodrošināties, ja notiek kādas izmaiņas dabas aizsardzības politikas jomā.”
Taksatori šajā situācijā jūtas kā starp dzirnakmeņiem. Vai viss būs atkarīgs no eksperta godaprāta? Meža inventarizācijas veicēju (taksatoru) darbu pārbauda sertificēšanas institūcija. Kļūdīties nedrīkst, jo speciālisti riskē ar savu licenci. Meža biotopu inventarizācijā nav kritēriju, kas būtu nepārprotami un kurus reglamentētu Ministru kabineta noteikumi. Neviens īpašnieks nevar būt drošs, ka mežs, kas taupīts mazbērniem, pēkšņi netiks iekļauts kādā lielākā vai mazākā īpaši aizsargājamā teritorijā, liedzot jebkādu meža izmantošanu. Purvainajos, mitrajos mežos darbības ierobežojumi, par kuriem maksā kompensācijas, ir īpašniekam izdevīgi, bet sausā, pieaugušā skuju koku mežā ierobežojumi apturēs jebkādas nākotnes saimniekošanas un līdzekļu ieguves ieceres. Var aizsargāt gravas, nogāzes, upmalas, kur bieži vien mežsaimnieciskā darbība ir nerentabla. Nav zināmi gadījumi, ka meža apsaimniekošanas plāns būtu pilnībā apstrīdēts un īpašnieks pierādījis savu taisnību.
Meža konsultāciju un pakalpojumu centra speciālista atbilde bija īsa: “Biotops – tas ir labi!” Nezinu, vai ar to pietiek meža īpašniekam. Centra direktors Raimonds Bērmanis uzskata, ka parakstu vākšanas ierosinātāji satraucas par to, kas varētu būt. Dabas vērtību noteikšanas process balstās uz savstarpējo izpratni, un ne jau visi īpašnieki vēlas tūlīt izcirst savu mežu. Drīzāk gan cilvēki kļūst izglītotāki, uzzinot par biotopiem, kas ir viņu teritorijā, spiesti pielāgoties un saimniekot tā, lai vērtības mazāk ciestu.
Lūk, kas biedē īpašniekus – Vecpiebalgas piemērs. Tur gribēja izveidot liegumu visur, kur audzes pēc sastāva un vecuma atbilda biotopam. Tikai tādēļ iedzīvotāji steidza izcirst, kamēr vēl var, kaut gan būtu vēl taupījuši “zaļajā bankā”. Kā tagad izskatās Alauksta apkārtne? Liela daļa to nebūtu darījuši.
Mežsaimnieks ar 30 gadu pieredzi, kurš ir arī biotopu eksperts un meža īpašnieks, uzskata, ka dabas vērtības jāapzina, inventarizācija ir nepieciešama, tomēr pašreizējā kompensāciju sistēma nerada īpašniekiem adekvātu interesi par šo vērtību sargāšanu. Agrāk, 2009. gadā, meža īpašnieki saņēma vienreizēju maksājumu, kas bija līdzvērtīgs ienākumam, ja būtu iespējama meža ražas realizācija. Tā bija pietiekami liela summa, ar kuru varēja rēķināties, lai uzreiz uzlabotu dzīves situāciju, remontētu māju vai skolotu bērnus.
Vēl viens viedoklis. Ja valstij vajag palielināt ieņēmumus, tas nevar izdoties, ja lielāko daļu pieaugušo mežaudžu iekļaus aizsargājamās teritorijās. Tikai ražošana var palielināt ieņēmumus. Par jomām, kas saistītas ar meža kopšanu, ciršanu, nodokļus samaksā vairākos veidos: iedzīvotāju ienākuma nodokļa veidā, ko samaksā uzņēmējs, pērkot cirsmu, pēc tam maksājot par degvielu (akcīzes nodoklis), maksājot par saviem darba ņēmējiem (sociālo nodokli un iedzīvotāju ienākumu nodoklis) un vēl par automašīnām, ceļiem, utt. Nodokļi valstij vai pašvaldībai nāk arī no koksnes apstrādes un pēcapstrādes, un arī no iekšzemes un aizjūras realizācijas. Ierēdņu algas taču nāk no tiem, kuri kaut ko dara un maksā nodokļus.
Ieinteresētie meža īpašnieki aicina cilvēkus būt aktīviem un parakstīties par šo iniciatīvu, pamatojot, ka vēlas strādāt un dzīvot Latvijā, pelnīt iztiku šeit, nevis doties uz ārzemēm un saņemt kompensācijas par to, ka mežs saimnieciski nav izmantojams. Un – pats galvenais – ieguvums no sava meža apsaimniekošanas ir nesamērojami lielāks nekā kompensācija par nekā nedarīšanu.
Patiesībā tas ir kārtējais stāsts par to, lai vilks paēdis un kaza dzīva, jo kas gan būs mūsu meži bez dabas vērtībām?
Komentāri