Latvijā teicienam par politisko atbildību ir nelāga piegarša, cilvēki parasti to saprot tā, kapatiesībā šāda atbildība neko nenozīmē.
Valstīs, kuras dēvējam par civilizētām, ar senām demokrātijas tradīcijām, politiskā atbildība parasti nozīmē politiskās karjeras beigas vai arī pamatīgu pauzi tajā. Arī Latvijā par kāda politiķa karjeru vajadzētu lemt vai nu partijai, to nevirzot amatos vai neliekot vēlēšanu sarakstā, vai arī vēlētājiem nebalsojot par kandidātu. Otrs risinājums – politiķiem amatpersonu, kura nodarījusi nopietnu ļaunumu, ir iespējams saukt pie kriminālatbildības. Proti, pēc Krimināllikuma 319. panta “Valsts amatpersonas bezdarbība” 3. daļas: Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja ar to izraisītas smagas sekas – tas nozīmē, ka soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.
Vakcīnu jautājumā ir daudz emociju un pārmetumu – gan pamatotu, gan nepamatotu. Viens no pārmetumiem ir, ka neesam pasūtījuši pietiekami lielu vakcīnu daudzumu, bet otrs – kāpēc pasūtījām AstraZeneca vakcīnu, ja tā vēl joprojām nav apstiprināta Eiropas Savienībā (ES). Patiesīguma labad gan uzreiz jāpaskaidro, ka ES lūdza dalībvalstis pasūtīt vakcīnas laikā, kad neviena no tām vēl nebija apstiprināta, + tobrīd izskatījās, ka pirmo apstiprinās AstraZeneca, turklāt tā bija lētāka. Problēma ir arī tā, ka Pfizer kavēsies ar pasūtījumiem kaut kādu tehnisku jautājumu dēļ.
Tik tālu viss ir saprotams, acīmredzot atliek vien Pfizer bikstīt ar ES palīdzību. Turklāt ir vērts arī zināt, ka Izraēla vakcīnas iepirka par divas reizes augstāku cenu, jo valsts varēja to atļauties un viņiem ir pilnīgi atšķirīga veselības aprūpes struktūra. Savukārt Lielbritānija saistībā ar to, ka ir izstājusies no ES, negaidīja kopīgo vakcīnu apstiprināšanu, bet izdarīja to tikai savā valstī, un tagad Apvienotajā Karalistē iedzīvotāji tiek vakcinēti vismaz formāli ar ES neapstiprinātu vakcīnu.
Tomēr dienasgaismu ir ieraudzījuši fakti, par kuriem publiski informējis arī premjers Krišjānis Kariņš, un tas, manuprāt, vairs nav jautājums tikai par politisko atbildību vien, bet arī par kriminālatbildību.
Izrādās, ka Latvijai bija iespējas pasūtīt vēl aptuveni 800 tūkstošus Pfizer vakcīnu, kuru piegāde būtu sākusies decembrī un šā gada pirmajā ceturksnī. Tagad Latvija ir pasūtījusi vairāk nekā miljonu šīs vakcīnas devu, bet to piegāde sāksies tikai otrajā ceturksnī. “Pat sapņos nerādījās, ka kāds vai kādi varētu atteikties no pieejamām vakcīnām,” uzsver Kariņš. Viņš arī skaidro, ka par iespēju šādam pasūtījumam ne ministrija, ne ministre netika informējusi valdību, arī premjeru nē. Tagad sākta dienesta pārbaude. “Esmu dziļi sašutis,” atzina premjers, sakot – ja pārbaudē atklās, ka kāds par notikušo būs jāsauc pie atbildības, tad tas noteikti notiks. Kariņu arī mulsinājis tas, ka lēmums par atteikšanos no vakcīnu devām pieņemts slepenībā. Jau agrāk publiski izskanēja informācija par piedāvātajiem papildu 100 tūkstošiem devu, par ko valdība uzzināja tikai tādēļ, ka Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministri zvanīja mūsu ārlietu ministram ar jautājumu, vai tiešām Latvija no tām atteiksies.
Protams, Pfizer vakcīnu piegāde kavētos arī tad, ja mēs būtu pasūtījuši minētos 800 tūkstošus, tomēr piegādes decembrī un šajā ceturksnī būtu lielākas nekā tagad, jo patlaban tās pamatojas 97 tūkstošu lielajā pasūtījumā.
Nevaram spriest, kādēļ vakcīnu pasūtījumi un atteikšanās no tiem notika dziļā slepenībā: vai to noteica ministres raksturs un vadības stils vai kādi citi apsvērumi. To, kas un kā notika, jānoskaidro dienesta izmeklēšanai. Vajadzības gadījumā materiāli jānodod prokuratūrai un jāsāk kriminālprocess. Un jācer, ka tagadējais veselības ministrs Daniels Pavļuts nemēģinās aizstāvēt un paglābt savas partijas biedri, ja noskaidrosies, ka lēmumi bijuši viņas un ierēdņi nav darbojušies bez ministres ziņas. Pretējā gadījumā partija jau tagad var pasūtīt sev bēru vainagu.
Komentāri