Daudzi teic, ka Latvijā nevajag tik daudz partiju, jo tas sadala un sašķeļ vēlētājus. Bieži tiek pieminēta Amerika, kurā esot tikai divas partijas. Tā īsti gan nav – partiju Amerikā ir vairāk, bet tās nav spējušas ieņemt kaut cik nozīmīgu vietu valstī un arī vēlētāju prātos.
Turklāt demokrātiskā valstī, par kādu sevi uzskatām (vai vismaz gribam uzskatīt), nevienam partiju dibināt aizliegt nevar, ja vien tiek ievērotas likuma prasības.
Situāciju ar daudzajām partijām, manuprāt, lieliski raksturo 12. Saeimas “Vienotības” deputāta Ata Lejiņa rakstītais: “..esam atkal nonākuši pie 13. gadsimtam raksturīgas situācijas, kad katram pilskungam gribējās personīgo karapulku. Kā savā grāmatā rakstīja vēsturnieks Indriķis Šterns – pat virsaitis Viestards mierīgi no meža noskatījās, kā ārējais ienaidnieks nodedzina Mežotnes pili, lai gan būtu varējis palīdzēt un savu konkurentu glābt. Protams, pēc tam viņš līdzīgu attieksmi piedzīvoja pats, kad viņa pēctecis Namejs, atriebjoties par publisku pļauku no Livonijas ordeņa virsnieka, sacēla pats savu karaspēku. Un zaudēja.”
Tāpat var piekrist A. Lejiņa sacītajam: “Taču mēs nedrīkstam palikt iedomātos mežos un tikai noskatīties, kā ienaidnieks novājina konkurentus. Latvijas politiķiem ir jābeidz šķelties un jāsāk apvienoties ..”
Lejiņš piedāvā Latvijai trīspartiju sistēmu – sociāldemokrātus, labējos un centristus. Ja tā paraugās, tad esošās partijas puslīdz tā var sadalīt. Tiesa, “meža dīvainīšus” lāgā nevar neierakstīt nekur, arī KPV LV ir stāsts pats par sevi. Jautājums tikai, vai “pilskungi” būs ar mieru dalīt savu pjedestālu vēl ar kādu citu, jo izskatās, ka latvieši stāvēt plecu pie pleca spēj vai nu tikai acīmredzamas lielas nelaimes priekšā vai… dziedot. Dziesmusvētkus nepieminēšu, par to apvienojošo un augšup ceļošo spēku jau daudz rakstīts. To, kā dziesma var apvienot dažādu paaudžu cilvēkus, pieredzēju vēl nesen Ievas Akurateres un Jura Kulakova koncertā Vidzemes koncertzālē. “Cēsu apvienotais koris”, kā dziedošos koncerta klausītājus ar humoru nodēvēja Juris Kulakovs, ne tikai dziedāja līdzi lielāko daļu dziesmu, bet aplaudēja, kustējās mūzikas ritmā un izskatījās, ka jūtas laimīgs.
Nopietni runājot, politiķus korī ar varu neieliksi, un tas, protams, nav risinājums. Iznākt no “sava meža” politiķus varētu mudināt vēlētāji, ja vien, piemēram, Nacionālās apvienības un Jaunās konservatīvās partijas atbalstītāji to tiešām gribētu un neuzskatītu viens otru gandrīz vai par ienaidniekiem. Nav tādu svarīgu jautājumu, kuros, piemēram, “Jaunajai Vienotībai” un “Attīstībai/Par!” ir pilnīgi pretēji uzskati un par kuriem nekādi nevarētu atrast kopsaucēju. Negribētos sagaidīt brīdi, kad apdraudējums valstij, tās demokrātijai un attīstībai kļūtu reāls – un runa nav pat par militāriem draudiem, jo valsti var nobeigt arī mierīgākā ceļā. Latvijas simtgade droši vien ir tuvinājusi daudzus cilvēkus kopīgos darbos un likusi citām acīm paraudzīties uz zināmo, atcerēties aizmirsto, bet “pilskunga sindroms” nav izārstēts. Varbūt katram ir jāsāk ar sevi un tad jādodas palīgos politiķiem, lai veseļojas ātrāk.
Komentāri