Divas sarunas šajā nedēļā lika vēlreiz paraudzīties uz jau daudzkārt dzirdētiem apgalvojumiem un priekšstatiem mazliet no citas puses. Pirmā bija intervija ar Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja vietnieku jeb viceprezidentu eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdi Dombrovski, kurš tagad atbild arī par finanšu stabilitāti, finanšu pakalpojumiem un kapitāla tirgu savienību. Valdis Dombrovskis bija ieradies Rīgā uz Finanšu ministrijas rīkoto diskusiju “Eirozona kā kodols Eiropas Savienībā: Latvijas iespējas un ierobežojumi”. Otrā saruna notika Latvijas Televīzijā starp žurnālistu Guntaru Rēderu un režisoru Alvi Hermani.
Uz jautājumiem Valdis Dombrovskis kā vienmēr atbildēja mierīgi un secīgi. Pavaicāju, vai ar sociālo dialogu mums tiešām viss ir kārtībā, jo Latvijā, manuprāt, lielo uzņēmēju ietekme tomēr ir pārāk liela, bet arodbiedrības neko daudz nespēj, Dombrovskis atbildēja: “Es nebūtu tik pesimistiski noskaņots saistībā ar arodbiedrībām Latvijā. Līdzsvars vienmēr ir jāatrod, ir intereses, ko aizstāv arodbiedrības, ir intereses, ko aizstāv darba devēji. Izglītības un veselības aprūpes jautājumos darba devējs ir valsts, kura aizstāv savu skatījumu. Latvijā sociālais dialogs funkcionē. Krīzes laikā, kad bija jārisina ļoti smagas problēmas, izveidojām krīzes vadības padomi kopā ar sociālajiem partneriem, un mums izdevās vienoties par daudziem, krīzes pārvarēšanai nepieciešamiem pasākumiem, kas nebūt nebija populāri.” Laikam nav jāsaka, ka par šo atbildi jutos vīlusies, jo viss taču nav tik vienkārši.
Pēc intervijas, pārcilājot prātā EK viceprezidenta atbildes uz visiem jautājumiem, apjautu, ka bezkaislīgās atbildes patiesībā bija stāsts par vispārējo lietu kārtību, necenšoties tieši atgādināt, ka, piemēram, arodbiedrību vai darba devēju organizācijās to līderus izvirza un ievēl ne jau Eiropas Komisija, bet cilvēki katrā valstī to izdara paši. Mazās algas, aplokšņu nauda un daudzas citas nepatīkamas lietas patiesībā ir tikai mūsu pašu rokās. Eiropas Savienība, tāpat arī Eiropas Komisija bieži noder kā aizsegs valsts varas neprasmei vai negribēšanai darīt. Protams, negribu teikt, ka Eiropā viss ir ideāli un pareizi, bet, manuprāt, mēs bieži gribam, lai, no vienas puses, Eiropa nekādi neko nenosaka un neregulē, bet, no otras, – lai Eiropa mūsu vietā izdara visus netīkamos mājas darbus. Uz līdzīgām domām vedināja arī Alvja Hermaņa sacītais, ka Austrumeiropā viss notiek lēnāk nekā Rietumeiropā, tādēļ lielās pārmaiņas, kas visu Eiropā mainīs (varbūt arī mums zināmais Eiropas gals), pienāks vēlāk. Tā teikt, mums vēl ir izredzes kādu laiku dzīvot tā, kā esam pieraduši. Nezinu, vai par to priecāties, jo nākotnes vīzija, raugoties no tāda skatu punkta, nebūt nav skaidra. Vai Austrumeiropai, kas gan pratusi izdzīvot pagājušā gadsimta skarbajos notikumos, bet kur strīds par tā sauktajām vērtībām joprojām nerimst, būs vieglāk, ja pārmaiņas būs nopietnas? Varbūt vieglāk būs tiem, kuri skaidri zina, kas un ko ir vērts, ne jau naudas izteiksmē? Droši vien pamazām iesim konservatīvisma virzienā, bet problēma tā, ka jēdzienā “konservatīvisms” katrs ieliek savu saturu. Laikam tādēļ ir tik grūti runāt par to, kā “pašiem kalt savu laimi”, un visu laiku meklējam vainīgos.
Komentāri