Pagājušajā nedēļā Latvijas Televīzijā tika rādīts sižets “Aizbraucēji” par Treiju ģimeni no Baldones. Viņi esot vīlušies valstī un brauc prom uz Lielbritāniju. Mēs dzīvojam laikā, kad katram ir tiesības meklēt labāku dzīvi citā zemē. Tomēr tas, šķiet, nebija galvenais vēstījums, kuru sižeta veidotāji gribēja pateikt.
Sižeta reklāmas rullītī, ko Latvijas Televīzija izplatīja sociālajos medijos, pirmais teikums ir Māra Treija sacītais: “Nu tā, pavisam godīgi – ticība zudusi šai valstij.” Faktiski tas tad arī ir tas, ap ko stāsts rotē. Sižetā gan tiek pastāstīts arī daudz kas cits: tas ir par kādu strādīgu, aktīvu ģimeni, kam ir dzīves un darba pieredze gan Latvijā, gan ārzemēs, bet nu viņi nolēmuši aizbraukt pavisam. Bet, lai stāsts iegūtu jēgu, nepieciešams lēmuma pamatojums. Un pamatojums ir tieši vilšanās valstī.
Sižetā var sameklēt arī konkrētākus pārmetumus. Mums joprojām ir oligarhi. Ir slikti ceļi. Treiji domā, ka par samaksātajiem nodokļiem negūst pietiekami pretī – piemēram, veselības jomā. Tāpat cilvēki šeit esot nepieklājīgi, nelaipni. Un kā kronis visam – neveiksmīgā Dziesmu un deju svētku biļešu tirgošana.
Uzskaitītās problēmas ir īstas, taču tās ir gluži atšķirīga mēroga nebūšanas. Bet Dziesmu un deju svētku biļešu pieminēšana tomēr liecina arī par domāšanas veidu. Ja vajag saskatīt problēmas, tas nekad nebūs grūti. Vajag tikai atsaukt atmiņā jebkuru lielāku tēmu, kas cilāta medijos. Veids, kā darbojās biļešu tirdzniecības sistēma, nudien bija nožēlojams. Taču, lai netikšana uz svētku koncertu kļūtu par emigrācijas iemeslu, pirms tam ir jānotiek vēl daudz kam citam. Turklāt tam vairāk ir jānotiek cilvēku galvā, un apkārtējā vide var būt pat otršķirīga.
Treiju ģimeni negribu kritizēt. Lai gan pie mums nereti ir pierasts emigrāciju saistīt ar kaut ko Latvijai sliktu, ne vienmēr tas tā ir. Lai kādas arī nebūtu turpmākās Treiju attiecības ar Latviju, kopumā aizbraucēju saites ar izcelsmes zemi nereti saglabājas spēcīgas. Pat ja pamatots vai iedomāts aizvainojums pret valsti emigrantos ir bieži sastopams, viņiem šeit paliek daļa draugu un radu, un arī kontakts ar Latvijas kultūru nekur nezūd. Aizbraucēju sūtītā nauda uz Latviju dod zināmu ieguvumu vietējai ekonomikai. Daļa aizbraucēju pēc tam turpina ceļu tālāk uz vēl citām zemēm, kāda daļa apsver iespēju noteiktos apstākļos atgriezties Latvijā. Tas atgādina, ka visus aizbraucējus nevajag likt vienā maisā un nevajag uzskatīt par Latvijai zaudētiem. Latvija nav tikai ģeogrāfiska teritorija, Latvija nav tikai valsts iestāžu uzturētajos iedzīvotāju sarakstos atrodamie vārdi. Latvija ir arī valoda un kultūra, un tāda Latvija eksistē visur, kur vien cilvēki šos elementus saglabā.
Ir skaidrs, ka visiem šeit nekad nepatiks vienādā mērā. Cilvēkiem mūsdienās ir daudz iespēju meklēt savus aicinājumus ārpus dzimtās zemes robežām. Pievilcīgāks darbs, patīkamāki cilvēki, iespējas sevi labāk realizēt – tie ir pilnīgi normāli iemesli, lai cilvēks dotos kur citur. Tāpat arī lielos emigrācijas viļņus finanšu krīzes laikā der skatīt nevis tikai kā daļu no nenoliedzamas problēmas – iedzīvotāju skaita samazināšanās. Tas daudziem ir bijis arī glābiņš, kas bija pieejams, kad cilvēki zaudēja darbu vai nespēja samaksāt bankās paņemtos kredītus. Galu galā, Latvija iestājās Eiropas Savienībā, lai piedalītos tiltu būvēšanā, nevis celtu sienas. Brīva cilvēku kustība ir norma, nevis izņēmums.
Lai Treiju ģimene dara, kā paši atzīst par labāku. Taču Latvijas Televīzijas ziņu dienestam gan gribas uzdot jautājumu par to, kāda iemesla dēļ šāds stāsts ir tapis. Mediji ziņo par lietām, kuras uzskata par ziņošanas vērtām – par tādām, kas ir jāzina auditorijai. Kāda vērtība ir šim konkrētajam stāstam? Ar ko Treiju ģimene ir īpaša, ko viņi tādu ir izdarījuši? Tūkstoši cilvēku ir aizbraukuši no valsts – vai šī ģimene ar kaut ko atšķiras? Vai arī – tieši otrādi – viņu stāsts ir tipisks? Un, ja ir, cik pamatoti ir viņu vērtējumi par Latviju? Sižets daudz iegūtu, ja skatītājs varētu uzzināt, vai Lielbritānijā tiešām var dabūt kvalitatīvāku un pa īstam bezmaksas veselības aprūpi. Mārim Treijam nepatīk, ka šejienes politiķi “būvē politiku”, bet vai valstī, kuras politiķi bezkaunīgi meloja savai sabiedrībai par to, kādu labumu tā iegūs, ja nobalsos par izstāšanos no Eiropas Savienības, tiešām tas ir citādi? Un kā citur ir ar nodokļiem un to, ko par nodokļos samaksātās naudas proporciju cilvēki dabū atpakaļ?
Treiju ģimenei nevienam nekas nav jāpierāda. Taču sabiedriskajam medijam gan būtu jāspēj parādīt augstāki standarti. Šajā gadījumā tas nozīmētu – nevis tikai rādīt kārtējo gaušanos, cik Latvijā viss ir slikti, bet arī spēt sniegt šādiem stāstiem kontekstu. Pretējā gadījumā sanāk: pēc nesaprotamiem kritērijiem atlasīti intervējamie tā saka, tātad tas tā arī ir.
Uz nebūšanām Latvijā var un vajag norādīt. Tomēr šādi sižeti nav konstruktīva esošās situācijas kritika. Tie stāsta par bezcerību un bezspēcību, bet noklusē, ka ievērojama daļa šīs bezcerības ir notikusi pašu bezcerīgo acu priekšā. Arī par tiem pašiem oligarhiem kāds balso. Kāds balso par banāniem un glītu frizūru, bet cits – par izsaimniekotājiem. Kāds nemaksā nodokļus un žēlojas, ka viss ir slikti, bet kāds nudien samaksā visu, un – jā – beigās nedabū neko daudz atpakaļ. Iespējams, ka Treiji ir piederējuši pie šīs, pēdējās, grupas. Taču no Latvijas Televīzijas, sabiedriskā medija, tomēr gribētos saņemt nevis tikai bezspēcības atainojumu, bet arī šīs situācijas skaidrojumu un risinājumus.
Komentāri