Dažas vienkāršas lietas, manuprāt, ir labi redzamas katram, kurš kaut reizi ir skatījies kādu no Krievijas televīzijas kanāliem. Nostāja par “vienīgo, patieso un pareizo” valsti pasaulē – Krieviju – bieži jūtama pat detektīvseriālos, bet dažādos dokumentālos stāstos par zinātni un vēsturi vai diskusijās šī attieksme pret pasauli ir neizbēgama un tiek lepni afišēta. Tāpat jau sen nav noslēpums, ka šis faktu un melu kokteilis pamazām un nemanāmi ietekmē gan skatītāju uzskatus, gan nostāju ļoti daudzos jautājumos. Piemēram, pēc Skripaļu indēšanas Lielbritānijā sociālajos tīklos varēja lasīt arī daža laba diasporas latvieša “svēto pārliecību”, ka briti paši indējuši, paši visu izdomājuši, lai varētu apsūdzēt Krieviju. Skatīties Krievijas TV kanālus ir vienkārši un lēti gan Eiropā, gan Amerikā, jo Krievija to var finansiāli atļauties. Un, pat ja tas valstij maksā dārgi, propaganda ir pirmajā vietā, cilvēki pēc tam.
Kā Latviju pasargāt no Krievijas propagandas? Pārtraukt visu Krievijas TV retranslāciju Latvijā? Juridiski tas nav vienkārši, jo ir kanāli, kuri oficiāli “iekārtojušies” kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm un bez Eiropas Komisijas atļaujas retranslācijas pārtraukšana nav izdarāma. Ir izskanējuši visdažādākie priekšlikumi – piemēram, ja kādu kanālu aizliegusi Lietuva vai Igaunija, tad Latvija varētu izmantot šo valstu jau savāktos pierādījumus par naida runu, dezinformāciju un meliem, lai kanālu slēgtu arī Latvijā. Tiesa, saturu var aši pārcelt uz citu kanālu vai arī mainīt kanāla nosaukumu, tādēļ vienkārši tas nebūs šā vai tā. Un, protams, saistībā ar cīniņu pret Krievijas propagandu jau ir izskanējis Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) ierosinājums likumā par elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ierakstīt, ka ziņās jābūt tikai faktiem un neitrālai nostājai. To, ka ziņas jau pēc definīcijas ir vēstījums, kuram jāatbild uz jautājumiem: kas? kur? kad? un ka arī ziņās var taujāt pēc dažādu pušu viedokļiem, padome acīmredzot nolēmusi nepamanīt, tāpat kā to, ka šādi likuma papildinājumi varētu novest pie tā, ka komentāri un viedokļi vairs nebūtu iespējami. Tas nepārsteidz, jo būtu taču gandrīz neticami, ja netiktu izmantota iespēja ierobežot elektronisko mediju brīvību. Turklāt, redzot, cik ļoti NEPLP “mīl” sabiedriskos medijus, ir skaidrs, ka tā neliksies mierā un centīsies no sirds, lai taču beidzot iemācītu sabiedrisko mediju žurnālistus padevīgi uzklausīt varas pārstāvju teikto.
Jebkurā gadījumā priekšlikumi un ieteikumi vēl būs, tikt vaļā no Krievijas TV nav un nebūs vienkārši, it sevišķi tādēļ, ka internets un mūsdienu tehnoloģijas ļauj iegūt informāciju visdažādākajos veidos.
Tomēr ir kāds jautājums, uz kuru grūti atrast atbildi – proti, kāpēc uzņēmums Lattelecom, kurā 51 procents pieder Latvijas valstij, kura mēģina cīnīties pret Krievijas propagandas ietekmi, Krievijas TV kanālus piedāvā pamatpaketē? Domāju, nav noslēpums, ka Krievijas TV savus kanālus par daudz lētāku naudu piedāvā tad, ja tiem ir nodrošināta tā sauktā simtprocentīgā auditorijas pieeja. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka, iekļaujot tos pamatpaketē, kas ir lētāka, arī maksa par retranslāciju ir mazāka. Ja šie TV kanāli tiks iekļauti citās paketēs, cena būs augsta gan Lattelecom, gan skatītājiem, tad tos izvēlēsies daudz mazāk cilvēku. Lattelecom peļņa neapšaubāmi kritīsies. Protams, skaitļi publiski nav pieejami, jo tas ir uzņēmuma komercnoslēpums, bet Nacionālās drošības padomei un Saeimas Nacionālās drošības komisijai šiem datiem jābūt pieejamiem. Manuprāt, jautājums ir vienkāršs – ja valsts cīnās pret Krievijas propagandu, kāpēc tā nevar kompensēt uzņēmuma zaudējumus un kāpēc nevar paaugstināt maksu par Krievijas TV kanāliem to skatītājiem? Ja jau cilvēki nespēj dzīvot bez Krievijas TV, lai maksā! Ir dīvaini, ka valsts cīnās pret naidīgu propagandu, bet tajā pašā laikā nav gatava par to maksāt. Pašlaik izskatās, ka tas, ko var panākt, iespējams, būs mediju brīvības ierobežošana, kas savukārt Krievijas propagandas ietekmi varbūt arī samazinās, bet samazinās arī mūsu pašu jau tā ierobežoto demokrātiju.
Par to, ka mūsu valstī joprojām Latvijas TV kanālu pieejamība pierobežā ir tikai daļēja, ka, piemēram, Igaunijā ir sabiedriskā medija TV kanāls, kas domāts krievvalodīgajai auditorijai, bet Lietuvā strādā kanāls, kas domāts diasporai, laikam nu jau vairs pat nav vērts atgādināt. Tāpat kā par to, ka minēto kaimiņvalsts kanālu nepieciešamība netiek vērtēta tikai reitingos un naudā, kā pie mums elektroniskos plašsaziņas līdzekļus cenšas vērtēt NEPLP.
Jebkurā gadījumā –runājot futbola līdzībās – bumba ir Latvijas valsts laukuma pusē un to nevajadzētu pazaudēt.
Komentāri