11. janvāris ir Starptautiskā Paldies diena. Latvijā šo dienu īpaši neuzsver, tāpēc, kad pirms gada rakstīju par paldies tik dažādo nozīmi un nemainīgo vērtību, man bija pārsteigums saņemt lasītāju zvanus un dzirdēt, ka viņi ļoti priecājas par šo tēmu, ka par to jārunā, jāraksta, jo paldies patiesi ir svarīgs. Cilvēki dalījās sirsnīgajā pieredzē, kad pašiem svarīgi pateikt paldies un kad bijis ļoti īpaši šo pateicību saņemt no citiem. Visas sarunas bija siltuma un mīļuma piepildītas.
Lai gan paldies teikšana ir ikdienas sastāvdaļa, par kuru bieži vien pat neaizdomājamies, esmu ievērojusi, ka man īpaši svarīgi pateikties tad, kad ir kādas grūtības. Pateikties par it kā pašsaprotamām lietām: par to, ka pienācis rīts, ka bērni pamodušies, ka mēs varam uztaisīt brokastis, ka tik mierīgi snieg, ka varam iekurināt siltu mājokli, ka ar saviem mīļajiem, ar kuriem esam vienā mājsaimniecībā, joprojām varam samīļoties, kad vien vēlamies.
Uz mana šī gada plānotāja rakstīts – enjoy little things -, kas nozīmē – izbaudīt sīkumus, mazās lietiņas, nianses. Katra diena mums atnes brīnumus, jautājums tikai, vai tos ieraugām. Diena sākas un beidzas ar vai bez mūsu iesaistes, mēs dodam tai saturu un jēgu. Un tieši tāpat kā pateikt paldies, man svarīgi un jēgpilni šķiet pateikt otram ko labu – ievērot, ieraudzīt un pateikt. Jāatzīst, pati vienmēr samulstu un reizē esmu ļoti aizkustināta, kad man piezvana un pasaka paldies par kādu rakstu, ko esmu uzrakstījusi. Labi apzinos, kas vienam patīk, otram gluži pretēji – tas pats nepatīk. Bet ir tik īpaši, ja ieraugām labo un pasakām to arī otram.
Es ļoti siltu paldies vēlos pateikt ikvienam Druvas lasītājam, kā arī ikvienam cilvēkam, kurš atsaucas sarunai, un arī tiem, kuri kādu iemeslu dēļ tomēr sarunai nepiekrīt, tāpat cilvēkiem, kuri mums uzticas, dalās novērotajā, piedzīvotajā. Žurnālistu lielākais kritiķis, soģis un arī iedvesmotājs ir tieši lasītājs. Savukārt man ir svarīgi darīt to, kam redzu jēgu un pievienoto vērtību. Pateicoties ikvienam mūsu lasītājam, es šo jēgu redzu ļoti skaidri. Un, kad cilvēki piekrīt sarunai, man tie ir kā mazie svētki, jo vienmēr var pateikt nē, bet piekrist – tas reizēm prasa drosmi, citu reizi laiku, bet vēl kādreiz vainagojas ar jaunām atziņām. Es esmu pateicīga, ka varam to kopīgi piedzīvot. Paldies!
Man patīk dienu iesākt un arī pabeigt ar pateicību, tāpat tā iesākt un pabeigt gadu. Jā, brīžiem aizmirstas, bet ceļš atpakaļ vienmēr ir atrodams un tik ļoti piepilda. Arī tad, kad rudenī atsākās dažādi ierobežojumi, kad nebija skaidrs, ko drīkstēsim un ko ne, kad saproti, ka nekad nezini, ar ko diena beigsies un ko tā atnesīs, tieši pateicība palīdzēja man saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi un, jā, arī cerību, ka viss tomēr būs labi, lai arī daudzi iet cauri lieliem pārbaudījumiem. Un vēl – kad melno mākoņu sāk sarasties pārāk daudz, atceros par vēl vienu burvīgu lietu, kas vienmēr palīdz ieraudzīt to zelta maliņu – piedomāju, kam varu palīdzēt – vai tā ir patversmes suņuka izvešana pastaigā, sarunu biedra iedvesmošana vai ziedošana kādam, manuprāt, būtiskam mērķim, tikpat labi negaidīta pārsteiguma sarūpēšana saviem mīļajiem. Palīdzot citiem, arī savas dzīves notikumi sāk rādīties pavisam citās krāsās.
Komentāri