Tauta, nācija veidojas no tāliem gadu simtiem, gadu tūkstošiem, aug uz augšu, aizvien drošāku sajūtot savas identitātes slāni. Kas gan mēs esam, ja neesam latvieši? Tukšums, gaisa balons, kurš drīz pārplīst un no kura paliek vien nederīgas skrandiņas.
Pēc divarpus nedēļām svinēsim Latvijas valsts 102. gadadienu. Valsts, tas nav tikai juridisks un starptautiski akceptēts veidojums, manuprāt, tā ir tautas pašizteikšanās un dzīvotnes jēga. Apzināt, izprast, saglabāt un pilnveidot no paaudzes paaudzē nesto, tikai mums piemītošo un derīgo ir ne vien skaisti, ne vien mūsu pienākums, kuru daudzina kāds kaut kur, tas ir mūs katra pastāvēšanas pamats, katra dvēseles spēks dzīvot tik dažādajā un aizvien straujāk mainīgajā pasaulē. Un šo iespēju mums devusi un dod sava valsts.
Mainās laiki, mainās tas, ko darām, kā strādājam, kā paužam savas domas un uzskatus, bet svarīgākais, ka, cauri laikiem vedot savas valsts un nācijas stiprumu, katrs pats rodam pamatu savai dzīvei, savai pastāvēšanai un nākotnei.
Laiks ved uz priekšu. Nākotne ir tā, kuras dēļ bija pagātne, mūsu priekšteču uzdrošināšanās, neatlaidība, bezbailība. Jā, šodienā vairs nav nekā no tā, ko atceras sirmgalvji, kuru bērnība ritēja bieži piesauktajos Ulmaņlaikos, var tikai zīmēt metus, kāda būs Latvija nākamajos simts gados, bet viens zināms – tā būs valsts, kurai pamati likti paaudžu domās, sapņos, iecerēs. Tas ir tas, kas jāsaglabā, lai simt gados un vēl simtos gadu pirms tam krātais slāņojums ir tā vērtība, kas balsta mūsu dzīvi.
Katrs mēs piederam pagātnei un tagadnei, bet tas, ko mēs darām, kā domājam, ko vēlamies sasniegt vai ko atbalstām, ir nākotnes Latvijas stīga. Tā ir mūsu atbildība – domāt ne tikai par šo brīdi un atcerēties labākos vai sliktākos laikus, bet arī prast apjaust, kā mūsu šodienas rīcība dos varējumu turpmākajam.
Komentāri