Pret finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu ir sākta organizēta kampaņa, – tā pagājušajā nedēļā paziņoja ministru prezidents Māris Kučinskis. Pašlaik nav publiski pieejamas informācijas, kas to apliecinātu. Taču paziņojumi par dažādām nomelnošanas kampaņām politikā izskan regulāri, taču tie jāvērtē kritiski.
Iepriekšējā nedēļā intervijas laikā telekanālā LNT M. Kučinskis aicināja piesardzīgi uztvert pēdējā laikā izskanējušos pārmetumus finanšu ministrei. Šai “kampaņai” sekojot līdzi arī specdienesti. Runa ir par publiskajā telpā izskanošajiem apgalvojumiem, kuros finanšu ministre tiek saistīta ar pēdējā laika aktualitātēm – “ABLV” bankas likvidāciju un maksātnespējas administrēšanas nozari, kā arī Māra Skujiņa virzīšanu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja amatā par spīti tam, ka viņš ir bijis saistīts ar uzņēmēju Māri Martinsonu un caur to – ar elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) shēmām.
Paša M. Skujiņa ceļš uz VID vadīšanu beidzās ar paziņojumu, ka “melu kampaņas organizatori un tās tiražētāji medijos ir uzvarējuši”. Šādus vārdus viņš izmantoja, lai informētu par to, ka atsauc savu kandidatūru. Toreiz arī ministre D. Reizniece-Ozola pieļāva, ka pret M. Skujiņu tiekot organizēta kampaņa. Ir jau saprotams, ka M. Skujiņa saikni ar OIK nozari var interpretēt dažādi, tomēr ir pamats jautājumiem, kāpēc VID amata konkursa komisija šos aspektus nemaz nebija izvērtējusi. Tikai pēc tam, kad uzmanību šai informācijai pievērsa mediji, Valsts kancelejas un Finanšu ministrijas komisija solīja pārbaudei pievērsties vēlreiz.
Kad pirms vairākiem mēnešiem krīze piemeklēja “ABLV” banku un ASV finanšu uzraugi to apvainoja naudas atmazgāšanā, tās vadītājs Ernests Bernis paziņoja, ka pret šo uzņēmumu tiekot vērsta nomelnošanas kampaņa. Tieši kurš to rīko, viņš medijiem nevēlējās stāstīt. Taču ABLV pārstāvji uzsvēra, ka amerikāņu pārmetumus un līdz ar to arī tūlītējas sekas bankas spējai darboties esot izraisījusi kāda Latvijas Bankas amatpersona, kas amerikāņiem apzināti sniegusi nepatiesu informāciju.
Ap to pašu laiku publiskajā telpā izskanēja vēl viens apgalvojums par “nomelnošanas kampaņu”. Šoreiz izteikuma avots bija Aizsardzības ministrija, kas šādi traktēja daudzos ārvalstu medijos lasāmo par Latvijas Bankas vadītāju Ilmāru Rimšēviču, kurš tika aizturēts uz aizdomu pamata par korupciju. Ministrijas sniegtais pamatojums gan bija stipri apšaubāms un liecināja, ka tās darbiniekiem ir vāja izpratne par mūsdienu mediju vidi. Šīs “kampaņas” centrā bija “Associated Press” publicētais raksts par I. Rimšēviču un astoņus gadus veca fotogrāfija, kurā šī amatpersona redzama Kamčatkā kopā ar Dmitriju Pilsčikovu, kurš tolaik darbojās Krievijas bruņojuma nozarē un vadīja Krievijas Informācijas tehnoloģiju institūtu. Pret I. Rimšēviču vērstās apsūdzības ir pietiekami smagas, lai šis jautājums būtu ne tikai vietējo, bet arī ārzemju mediju redzeslokā. Savukārt respektablās aģentūras “Associated Press” ziņas ik dienas pārpublicē ļoti daudzi citi mediji – tas ir ziņu aģentūru darbības princips. Tieši kur te ir “kampaņa”?
Aizsardzības ministrija toreiz acīmredzot vienkārši redzēja to, ko vēlējās redzēt. Un gribēja tā redzēt, ka problēma ir nevis stipri sarežģītās Latvijas iekšpolitiskā biznesa attiecības, bet gan kaut kādi ārēji nelabvēļi. Arī I. Rimšēviča komanda sākotnēji deva mājienus, ka fotogrāfija varētu būt viltota, taču tas nav apstiprinājies. Tā nu visiem gribas kult putas – novērst uzmanību no neērtiem jautājumiem un radīt iespaidu, ka reālās problēmas, kas atklājās šinī lietā, ir tikai ienaidnieku uzburta šķietamība.
Pērn ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers paziņoja – kampaņa notiekot pret prokuratūru, un tās mērķis ir panākt ģenerālprokurora atkāpšanos. Par “masīvu” nomelnošanas kampaņu, kas esot vērsta pret partiju KPLV, žēlojās deputāts Artuss Kaimiņš, kurš sacījās nezinām, tieši kas viņiem uzbrūkot. Kad mediji iztirzāja veidu, kā bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tika pie kapavietas Meža kapos Rīgā, arī viņa apgalvoja, ka kļuvusi par nomelnošanas kampaņas upuri. Viņai esot aizdomas, kas aiz tā stāv, taču tās atklāt viņa nevēlējās. To, ka notikušajā skandālā varētu būt arī kaut kāda viņas pašas līdzdalība, politiķe, protams, negribēja redzēt.
Šādi ir iespējams publisko telpu pārskatīt vēl un vēl. Apgalvojumi par nomelnošanas kampaņām izskan regulāri un no daudzām pusēm. Taču lielākoties tā ir retoriska taktika, kad krustugunīs nonākusī persona nevēlas vai nespēj uz jautājumiem atbildēt pēc būtības. Lielākoties nekad tā arī atklātībā nenāk pierādījumi, ka notiekošo vada kādi konkrēti aizkulišu spēki.
Protams, eksistē arī īstas nomelnošanas kampaņas – ar pasūtītājiem, īstenotājiem, netīriem trikiem. Tādas ir bijušas arī Latvijas politikā. Tomēr pats jēdziens tik bieži ir izmantots kā ērta atruna, ka pats par sevi tas jau sen vairs nenozīmē neko. Tas ir tāpat kā stāstā ar vilku aitās. Tik daudz reižu ir nepamatoti klaigāts, ka, sākoties īstām problēmām, neviens vairs trauksmes saucienus neņems vērā.
Taču M. Kučinskim un D. Reizniecei-Ozolai par pašreizējo kampaņu kaut kādā ziņā ir taisnība. Kampaņa ir. Taču tā ir nevis nomelnošanas, bet gan priekšvēlēšanu kampaņa. Šis ir nozīmīgs laiks, kurā katram ir svarīgi sevi parādīt labā gaismā. Bet, ja vadošā partija (Zaļo un zemnieku savienība) ir izrādījusies visādu nebūšanu epicentrā, vajag nevis vainot konkurentus, bet gan satīrīt savu pagalmu.
Komentāri