Klausos, apkārt visur zagļi un krāpnieki. Augļotāji tik vilina savos tīklos un grib no tevis noplēst deviņas ādas. Politiķi sēž savos ērtajos krēslos, kamēr tauta cieš. Pensionāriem nav, ko ēst, medicīna salaista grīstē, nodokļi smacē uzņēmējus, bet žurnālistiem – ka tik asinis kādam nolaist. Ieslēdzu ziņas, un tur viss tik negatīvs, ka nelabi paliek… Kaut kas pazīstams? Laikam jau katrs no mums ko tādu dzirdējis.
Pēdējā laikā, saklausot mediju virzienā raidītas dusmu šaltis ar pārmetumiem par negatīvām ziņām, rodas vēlēšanās palūgt konkrēto cilvēku nomainīt “filtrus”. Ne reizi vien esam sprieduši, ka mediju uzdevums ir informēt, skaidrot, atspoguļot, taču viss iet kopsolī ar izklaidi un patīkamo. Ja ir negatīva ziņa, pretī liekam labo. Turklāt vienmēr bijis tā, ka reģionālajos medijos labais atspoguļots vairāk nekā bezpersoniskajos “smagsvara” medijos. Un brīžos, kad kāds dedzīgi pozitīvs cilvēks sūkstās par negatīvajām ziņām, gribas pavaicāt, vai tiešām avīzē, televīzijā, radio kanālā nebija nekā laba? Neticu.
Manuprāt, daudz atkarīgs tieši no paša klausītāja vai lasītāja, tā sakot, redzam to, ko vēlamies redzēt. Līdzīgi kā ar sarkano mašīnu, tādu ir ļoti maz līdz brīdim, kad vēlamies sarkano iegādāties. Šķiet, tikai tad, kad pati gaidi bērnu, ik uz soļa pamani grūtnieces. Sēžot bezdarbnieku rindā, nenāk ne prātā teikt, ka bezdarbs samazinājies, jo paraugies visapkārt – visur cilvēki bez darba. Tomēr piekritīsiet, ka tā jau gluži nav! Mēs redzam to, uz ko esam sasprindzinājuši uzmanību. Tātad cilvēkam, kurš vēlas redzēt slikto, sliktais duras acīs ik uz soļa. Gribi labas ziņas, ieslēdz pozitīvos “filtrus” un tādas arī vairāk dzirdēsi. Bet svarīgākais – pieķert sevi un paskatīties, ko maļam pa galvu, kad ziņas sen jau beigušās, kad avīze izlasīta. Pārspriežam, cik jauki, ka pensiju piegāde nekļūs dārgāka, ka Līgatnes dabas takās Jussim auru laiki, vai to, ka vairāk nekā pusei latviešu bērnu diasporās ir viduvējas, vājas vai pat nekādas latviešu valodas zināšanas, kas pati par sevi nav negatīva ziņa, bet fakta konstatācija.
Lasīju, ka mediji kļuvuši pārlieku tramīgi un pētnieki sāk pamanīt demokrātijas deficīta pazīmes. Kļuvis bīstami ne vien izteikt savu viedokli, bet arī atspoguļot visas norises, jo kurš gan grib sadegt uz sārta? Turklāt interesanti, ka sabiedrība vēlas būt “lietas kursā”, dzirdēt patiesību, bet, tikko žurnālisti pie tā strādā, tā viss ir slikti.
Komentāri