Smiltenes novadā nedēļas nogalē ātri izplatījās pašvaldības ziņa, lai netic, ka Smiltenē ir 22 bērni no Ukrainas un viņiem steidzami nepieciešami ziedojumi.
“Šī ziņa radusies no sagrozītas informācijas, ko radījusi haotiska ziņu izsūtīšana pa visu Latviju bez pavadteksta. Kad domājām, ar ko to salīdzināt, tad grūti izlemt, vai ar domino efektu vai kūlas ugunsgrēku. Laikam jau ar ugunsgrēku, kur lēnām gruzd pirmais stiebrs un pēc stundas desmit kilometru attālumā degošais mežs vairs nezina, kur sākās liesmas,” skaidro pašvaldības sabiedrisko attiecību un komunikācijas speciāliste Aija Kramiņa.
Stāsts ir pavisam lietišķs. Labklājības ministrija uzrunājusi novada Sociālo dienestu par iespēju nepieciešamības gadījumā uzņemt bērnunama bērnus. Tika apzināta situācija un iespējas. Vienā no iestādēm varētu būt vieta 22 bērniem. Kāda darbiniece sarunā ar radinieci ieminējusies, ka ar laiku nepieciešamība uzņemt Ukrainas bērnunama bērnus noteikti būs. Radiniece izteica vēlmi, dodoties ciemoties, vienā no cienījamām novada biedrībām sagādāt lietas, kuras vēlāk noderēs. Pēc sarunas viņa izteica šo savu ieceri arī pāris draudzenēm, viņas atbalstīja.
Droši vien kāda no draudzenēm ieminējās saviem draugiem vai radiem, un vairs nav zināms, kur šajā visā uzradās ziņa ar daudzajām izsaukuma zīmēm, SOS un informāciju, ka bērni ir klāt un pašvaldība un novada nevalstiskās organizācijas nespēj nodrošināt viņus ar apģērbu un nepieciešamajām higiēnas lietām. Ziņa apceļoja Latviju, uz novada domi un pagastu pārvaldēm sāka zvanīt satraukti iedzīvotāji ne tikai no Vidzemes, pat no Liepājas. “Uz situāciju ātri reaģēja nevalstiskās organizācijas kaimiņu novados, kas saprata, ka drēbes un lietotas mantas ir katrā novadā, visās biedrībās. Nav iespējama situācija, ka to steidzami trūkst 22 bērniem. Viņi arī deva ziņu mūsu NVO,” pastāsta A.Kramiņa un atgādina – ja pašvaldībām vai nevalstiskajām organizācijām būs steidzami kas nepieciešams, tās to paziņos savās oficiālajās mājaslapās un feisbuka kontos.
Pēdējā laikā īpaši daudz tiek runāts par viltus ziņām un to izplatīšanos. Tās tikpat ātri aizskrien no mājas uz māju kā šī vēsts, ka vajadzīga palīdzība. Kāds dzirdēja, kādam pastāstīja, kāds pielika klāt, vēl kāds pārprata. Iespējamais pārtapa realitātē, un satraukums, ka jāsteidzas palīgā, cēla kājās daudzus Latvijā. Nudien, tik vienkārši. Protams, varam lepoties ar sevi, ka neesam vienaldzīgi, ka iesaistāmies, dalāmies. Gan ar ziņām, gan to, kas mums ir. Taču tikpat labi šajā laikā, kad nelabvēļi un propagandisti jo cītīgi dara savu darāmo, no mājas uz māju var aizskriet kāda ziņa, kas sēj bailes, paniku. Cik daudzi noticēs, pārliecināsies, vai tiešām ir tā, kā stāsta? Protams, katram ir cilvēki, kuriem uzticas. Savukārt arī viņiem tādi ir, un arī tiem. Tā ķēde līdz informācijas avotam var izrādīties ļoti gara. Un katrs stāsta ar pārliecību, jo to taču teica man pazīstams cilvēks, viņam arī pazīstams.
Sen nav, kā bija aizlaikos, kad jaunumus veda ar zirgu. Vai tad tie bija patiesi? Tālus ceļus mērojuši, tāpat pārveidojās.Tikai tolaik bija pat neiespējami pārbaudīt. Šodienas sabiedrības privilēģija – ja arī gribas ticēt, ka tā varētu būt, vienmēr var pārliecināties, ka tā tiešām ir.
Komentāri