Tiek skandināts, ka veselības aprūpes reforma vajadzīga, lai palielinātu tās pieejamību cilvēkiem un taupīgāk rīkotos ar naudu. Tomēr dzīvē bieži vien reformas vārdā veiktās pārmaiņas panāk pretēju efektu.
Divi neseni stāsti nav noklausīti “kaut kur tirgus laukumā”, bet izstāstīti personīgi – ar cerību, ka varbūt žurnālisti var palīdzēt mainīt reformas vārdā tapušās aplamības.
Pirmais stāsts. Jauns vīrietis skrituļojot guva Ahileja cīpslas traumu. Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas traumpunktā tika uzlikts ģipsis un pieteikts, ka pēc desmit dienām tas jānoņem, tādēļ jāpierakstās uz pieņemšanu pie traumatologa, kurš uzlika ģipsi. Divu dienu laikā ne pacientam, ne viņa ģimenes locekļiem minētās slimnīcas reģistratūru neizdevās sazvanīt, jo vispirms notika savienojums un atskanēja paziņojums: “Jūs esat piezvanījis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas reģistratūrai.” Tad savienojums tika pārtraukts. Tuvinieki sameklēja vienu no slimnīcas administrācijas tālruņa numuriem un piezvanīja, lai pateiktu, ka reģistratūru nav iespējams sazvanīt. Tika paskaidrots, ka uz reģistratūru var piezvanīt tikai caur Skype vai Whatsapp, ja tas instalēts telefonā. Ja tālrunis nav ar interneta pieslēgumu vai mājās nav datora, kurā ir šīs programmas, reģistratūrai piezvanīt nevar. “Mēs jums nevaram palīdzēt, ja jums nav telefona ar kādu no šīm programmām,” skanēja atbilde. Šokētie tuvinieki sacēla nelielu “vētru”, pēc kuras viņiem piezvanīja no slimnīcas reģistratūras un vaicāja, kas noticis un kā var palīdzēt. Izrādījās, pie vajadzīgā traumatologa nevar pierakstīties, jo viņš ir atvaļinājumā. Uz jautājumu, vai slimnīcā ir tikai viens traumatologs un cik ilgi nāksies dzīvot ar ģipsi, tika atbildēts, ka slimnīcā ir pieņemts, ka ģipsi noņem un tālākajai ārstēšanai nepieciešamības gadījumā seko tas traumatologs, kurš ģipsi uzlicis. “Meklējiet kaut kur citu traumatologu, mēs jums nevaram palīdzēt,” skanēja atbilde. Tuvinieki vērsās vienā no privātajiem medicīnas centriem, un nebija nekādu problēmu vienoties par pacientam vajadzīgo pieņemšanas dienu un laiku. Protams, kā jau privātajā medicīnas iestādē, pakalpojums bija par maksu.
Jautājums, kurš tā arī palika bez atbildes: kā cilvēki, kuri nevar atļauties interneta pieslēgumu tālrunim, cilvēki no laukiem, kur interneta pieslēgums joprojām dažādu iemeslu dēļ ir problēma, vai gados vecāki pacienti, kuriem modernās tehnoloģijas ir svešas, var pierakstīties uz pieņemšanu Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā? Acīmredzot nekā, šī slimnīca viņiem nav pieejama.
Otrais stāsts. Sieviete pēc septiņdesmit kādu dienu vairs nespēja piecelties un staigāt, jo ļoti sāpēja mugura un viena kāja visā garumā. Kaut kā pārvietoties izdevās tikai ar kruķiem. Vietējā slimnīcā diagnozi lāgā nevarēja noteikt, jo tās rīcībā nebija diagnostisko iekārtu, ar kurām var diagnosticēt visas kaulu un locītavu vainas. Ārstēšana tomēr notika, pacientei pat kļuva mazliet labāk. Otrajā dienā pēc izrakstīšanas no slimnīcas pēkšņi sākās ļoti stipras sāpes, sieviete vairs nespēja pakustēties. “Sirds gura no sāpēm, domāju, ka tā arī palikšu guļam uz grīdas uz visiem laikiem,” viņa saka. Laimīgā kārtā lauku mājā viņa nav viena, jo paņemt mobilo tālruni sieviete vairs nespēja. Neatliekamā medicīniskā palīdzība sazvanīta paskaidroja, ka vienīgais, ko varot darīt, vest pacienti uz to pašu slimnīcu, kur viņa jau ārstējās. Uz jautājumu, vai tiešām nevar aizvest uz reģionālo slimnīcu, kur vismaz precīzi varēs noteikt, kas noticis un kāda ir diagnoze, atbilde bija, ka tas būs maksas pakalpojums, par kuru jāmaksā 30 eiro, jo vest drīkstot tikai uz tuvāko slimnīcu. Laimīgā kārtā kāds no apkārtējiem atcerējās, ka viņa klasesbiedrs ir augsta līmeņa ārsts kādā Rīgas slimnīcā. Piezvanīja, vienojās un ar privāto automašīnu pacienti aizveda uz Rīgu. Dažu stundu laikā tika noteikta diagnoze – ieplīsusi gūžas locītavas galviņa, konservatīva ārstēšana līdzēt nevarēja, bija vajadzīga operācija un endoprotezēšana. Par šo operāciju pacientei bija jāmaksā tikai līdzmaksājums, jo gaidīt rindā vairs nevarēja.
Jautājums – vai valsts kaut ko ietaupīja? Ārstējoties mazajā slimnīcā, pacientei bija līdzmaksājums, kas, protams, nesedz visus izdevumus. Pārējo maksāja valsts, bet tie izrādījās lieki un bezjēdzīgi tēriņi. Ja vien paciente būtu uzreiz vesta uz reģionālo slimnīcu, kur diagnozi noteikt nebūtu problēmu, nebūtu vajadzīga nekāda sarunāšana ar pazīstamu ārstu, ja viss drīkstētu notikt tā, kā tam saprātīgi būtu jānotiek. Par pacientes ciešanām laikam pat nav vērts runāt, jo valsts skaita tikai naudu. Lai gan jāteic, ka arī ar naudas skaitīšanu valstij neveicas nemaz un ar tādu veselības aprūpes reformu dzīvot kļūs aizvien sarežģītāk.
Komentāri