Jau esam pieraduši, ka informācija, kas pieejama plašsaziņas līdzekļos un nāk no lielā kaimiņa, rūpīgi jāvērtē, jo nevar zināt, cik patiesības un cik melu Maskava sajaukusi vienā kokteilī. Lielāko tiesu tā ir informācija ar politisko “oderīti”, tomēr reizēm tik vienkārši vis nav. Droši vien gandrīz katrs, kas seko notikumiem un ziņām, ir pamanījis skarbos stāstus par Latvijas ģimeņu likstām ārvalstīs – daudzviet noteikumi par to, no kāda vecuma bērnus var atstāt vienus, atšķiras no mūsu likumiem un tradīcijām. Pēdējā laikā īpaši daudz tādu stāstu ir par Norvēģiju, un tas liek vaicāt, vai tiešām mēs esam tik pavirši savā attieksmē pret bērniem vai arī Norvēģijas likumi ir gandrīz neizprotami? Varbūt tā ir apzināta maldināšana un patiesībā situācija ģimenēm tik traka nemaz nav?
Diasporas konferencē, kas notika Cēsīs, sarunā par to ieminējās latviete Elita Cakule, kura nu jau gandrīz 20 gadus dzīvo Norvēģijā un konferencē pārstāvēja Norvēģijas – Latvijas biedrību. Vaicāta, vai Norvēģijas valsts iestādes tiešām pret iebraucējiem izturas stingrāk nekā pret saviem tautiešiem, Elita sacīja, ka, viņasprāt, tas esot informatīvais karš ar nolūku parādīt Norvēģiju sliktā gaismā. “Ir nācies pat dzirdēt, ka Norvēģija ir maza valsts, cilvēki savā starpā cieši saradojušies un ir vajadzīgas jaunas asinis, lai varētu dzimt bērni, tādēļ bērni no citām valstīm labprāt tiekot adoptēti. Tā nav taisnība! Jā, protams, Norvēģijā bērnus nedrīkst pērt, nedrīkst uz viņiem kliegt un ir gadījumi, kad iejaucas varas iestādes. Tomēr apgalvot, ka tā notiek masveidā un ka latvieši nevar būt droši par saviem bērniem, ir melīgi. Nesen ar paziņām pārrunājām to, ka pašlaik tāda veida informācija par latviešiem, kuriem atņem bērnus, pieaug lavīnveidīgi. Pirms tam tādas ziņas izskanēja Lietuvā par lietuviešu ģimenēm, tagad kārta Latvijai. Interesanti, ka Norvēģijā, piemēram, poļu ir daudz vairāk nekā latviešu, tātad tādiem gadījumiem poļu ģimenēs vajadzētu būt proporcionāli vairāk, bet tā tas nav. Domāju, tā ir apzināta dezinformācijas kampaņa, lai iebaidītu latviešus un iestāstītu, ka Norvēģija ir bīstama valsts ģimenēm no citām valstīm,” sacīja Elita.
Reizēm informācija, kurai noticam, veidojas Latvijā un tiek “palaista tautās” kā neatbildēti vai pa pusei atbildēti jautājumi.
Manuprāt, tāds it kā informācijas, it kā baumu pēdējā laika paraugs, kad nekas īsti netiek pateikts, ļaujot domāt tā, kā izdevīgāk politiķiem, ir stāsts par Nacionālās apvienības (NA) prasību Satversmes tiesai saistībā ar bēgļu jautājumu. Gan jāteic, ka savu roku tajā pielika plašsaziņas līdzekļi, laikam meklējot skandalozāku informācijas pasniegšanas veidu. Proti, stāstot par NA plānoto rīcību bēgļu jautājumā, Raivis Dzintars izvairījās atbildēt uz jautājumu, vai iesniegumu Satversmes tiesai palīdz gatavot Egils Levits. Kā zināms, Levits bija NA atbalstītais Valsts prezidenta amata kandidāts, un apvienības politiķi centās viņam būt blakus visu prezidenta priekšvēlēšanu laiku, tā uzsverot sava un prezidenta amata kandidāta kopīgo mērķi, liekot arī daudziem domāt, ka NA un Egila Levita uzskati neatšķiras. Tādēļ daudzi jo daudzi vēlētāji pamatoti varēja vaicāt, vai Egils Levits palīdz NA sagatavot iesniegumu Satversmes tiesai. Raivis Dzintars žurnālistiem uz šo jautājumu neatbildēja, un pieņemu, ka daudziem tas lika domāt – tas ir noslēpums un laikam par to nedrīkst runāt, jo Levits ir Eiropas Kopienas Tiesas tiesnesis, ej nu sazini, vai viņš drīkst darīt tādas lietas. Savukārt plašsaziņas līdzekļi blakus ziņai par NA plāniem ievietoja fotogrāfiju, kurā Raivis Dzintars un Egils Levits divatā sēž pie viena galda. Sabiedrībā sāka izplatīties versijas par to, cik ļoti Levits ir vai nav pārņēmis NA uzskatus, tādēļ nupat, 28. jūlijā, ikgadējā Publisko tiesību institūta rīkotajā juristu konferencē Bīriņos Egils Levits bija spiests nākt klajā ar publisku paziņojumu, apliecinot, ka viņam nav nekāda sakara ar prasības pieteikumu Satversmes tiesā bēgļu jautājumā un viņš neredz tādam pieteikumam juridisko segumu.
Varētu likties, ka tie tādi sīkumi vien, tomēr tieši tā, arī pašiem nemanāmi un nezinot, veidojas mūsu uzskati, politiskās simpātijas vai antipātijas. Atliek nezaudēt spēju vaicāt un prasīt atbildes.
Komentāri