Kādu vasaru ārzemju viesus vadāju pa Vidzemi. Tas bija jau tālajā vasarā, kad pārveidoja
auto ceļu posmus pie Madonas, Siguldā un citur. Teju katru dienu bija jāpakavējas ceļā, remonta dēļ gaidot pie luksoforiem, lai izmainītos ar pretim braucošajām mašīnām. Bija redzams, ka noteiktos posmos šosejas kļūs tik modernas kā vēl nekad.
Viens no ārzemju viesiem svinīgi pajautāja: “Ko jūs Latvijā darīsiet pēc tam, kad visi ceļi būs savesti kārtībā?” Mana atbilde bija uzreiz: “Tā nenotiks nekad!” Nav pat iedomājams, ka visi Latvijas ceļi reiz iegūs tik labu kvalitāti, lai, pa tiem braucot, nebūtu jākratās, jālīkumo apkārt bedrēm un, pasliktinoties arī redzamībai, uz ceļa jābaidās
par savu un līdzbraucēju veselību un dzīvību.
Tovasar tikām braukuši arī pa autoceļu P30. To, kurš no Cēsīm caur Piebalgu ved uz Madonu. Toreiz šis autoceļš vēl nebija kļuvis tik bēdīgi slavens – nosēts ne tikai ar ielāpiem, vēl biežāk ar dziļām, bīstamām asfalta bedrēm. Patiesību sakot, noskatoties televīzijā piebaldzēnu prasības atbildīgajiem valdībā un Saeimā šī ceļa remontu sākt nekavējoties, man šķita, ka slavenais piebaldzēns Ķencis cenšas pārspīlēt. Vai tad ceļš P30 ir tik bīstams.
Nepagāja necik ilgs laiks, kad braukšana uz Vecpiebalgu arī man sagādāja slapju muguru un dažu brīdi, sēžot pie stūres, izbīli. Mašīnas viena aiz otras brauca, līkumojot no vienas malas uz otru kā zaķi, kas skrien pa lauku. Šoferiem negribējās tikt asajās, dziļajās bedrēs un nolauzt ratu.
To atcerējos, braucot uz Piebalgu, kur ceļa posmā no Dzērbenes pienotavas līdz Brežģa kalnam bija jāpastāv pie luksoforiem. Tā mēs izmainījāmies ar pretim braucošajām mašīnām, jo uz ceļa strādāja iespaidīga ceļa tehnika. Tā “grauza” nost savu laiku nokalpojušo asfalta kārtu, jo sācies piebaldzēnu tik gaidītais ceļa remonts. Ar ceļabiedru runājām – šovasar uz Dzērbeni, Taureni, Vecpiebalgu braucot, ceļā būs jāpavada mazliet ilgāks laiks. Tas jāņem vērā, lai nav jāmet dusmu zibeņi par kavēšanos ceļā.
Taču tas nav viss, uz ko mums, braucējiem, jācer. Jācer, ka ceļa būve tiks veikta kvalitatīvi un tālredzīgi. Pagājušajā vasarā ar lielu prieku mēroju beidzot gludo ceļu pēc tikko paveikta remonta posmā Alūksne – Maliena. Taču šopavasar televīzijā parādīja, ka tajā izraudzītās remonta metodes nav bijušas veiksmīgas. Pavasarī ceļš sācis rūgt, un zem automašīnu riepām gludā virskārta jau drūp. Kļuva skumji, to uzzinot. Atcerējos pašas teikto: “Tā nenotiks NEKAD, ka Latvijas ceļi būs gludi!” Mairita Kaņepe
Komentāri