Tas ir noticis! Esam piedzīvojuši un nosvinējuši Latvijas 100 gadus! Notikums patiešām nozīmīgs, un tā svinēšana atbilstoša un cienīga. Liekas, no svētku gaidīšanas un svinēšanā piedzīvotā, redzētā, dzirdētā iespaidu pietiks ilgam laikam, lai būtu prieks un lepnums par savu valsti, prieks būt pašiem daļai no tās. Dzird jau dzird pa kādam neapmierinātajam, pa kādam pukstētājam, bet nudien pat negribas dzirdēt par viņu neapmierinātības cēloņiem. Žēl, bet ir cilvēki, kuri mazāko grūtību, sadzīvisku problēmu dēļ aizmirst, ka mūsu priekšteči bija gatavi atdot un daudzi arī atdeva patiešām dārgāko – savu dzīvību. Un viņi nepieprasīja siltus zābakus un cimdus, apsildītas tranšejas, labus laikapstākļus un kādu, kas noliks ienaidnieku tieši pa šāvienam.
Mēģinot izvērtēt, ko svētki devuši, atbildes uzreiz nav, tomēr laikam būs vajadzīgs laiks, lai izgaismotos pats, pats galvenais. Varbūt tā ir vienotības stiprināšanās lielajos pasākumos, koncertos, uzvedumos; varbūt gūtās zināšanas par valsts vēsturi filmās, grāmatās, izstādēs, intervijās; varbūt lepnums par talantīgajiem un patiešām patriotiskajiem Latvijas ļaudīm, kas radījuši un darījuši nozīmīgus darbus; varbūt seno vērtību atdzimšana un jaunu tradīciju rašanās, izrādot cieņu un mīlestību valstij un tautai.
Vienu gan laikam var apgalvot droši: Latvija pasaules vēsturē sevi ierakstījusi neizdzēšami un vienas no spilgtākajām un priecīgākajām lappusēm noteikti būs Latvijas simtgadē rakstītās! Nevaru iedomāties, ka varētu atkārtoties situācija, kādā bija mana paaudze savas jaunības gados. Nē, neko traģisku, paldies Dievam, jau es nepiedzīvoju, bet par neatkarīgu, brīvu Latviju neko nezināju. Ne par Latvijas himnu, ne karogu, ne prezidentu, ne veiksmīgo ekonomiku, ja nu vienīgi kādu čukstu par kaut kādu Sibīriju un puspatiesības par tukšajām lauku mājām. Nevaru iedomāties, kam būtu jānotiek, lai nākamās paaudzes nezinātu, kas ir Latvija. Esmu pārliecināta, ka Latvijai veltītās grāmatas, filmas, izrādes, fotogrāfijas, pieminekļus, un tā tālāk un tā joprojām, neviens un nekad vairs nespēs aizliegt, nobēdzināt, paslēpt, aizmirst.
Turklāt Latvijas vēsturi ar lieliem un skaistiem burtiem mēs turpinām rakstīt, arī Latvijas simtgade taču turpinās. Ar 1918. gada 18. novembri viss tikai sākās, tik daudz svarīga notika pēc tam. Daudz nozīmīgu, lepnuma pilnu svētku vēl priekšā! Bet tagad gan pie darba! Sava ikdienišķā, pelēkā, dažbrīd apnicīgā un nogurdinošā, bez kura tomēr ne maize galdā būs, ne bērni izaugs.
Komentāri