Kā nebeidzamā vāveres ritenī turpinās šķēpu laušana ap pedagogu algām, medicīnas jomu, daudzām citām, un, gluži kā saules ritējumam, arī šīm problēmām, šķiet, nebūs gala. Ja vien neuzradīsies politiķu paaudze, kura būs gatava kardināliem lēmumiem, nevis ļaus visam notikt pēc brīvas gribas un visu pušu vienošanās. Var tikai brīnīties par politiķu neizlēmību, neuzdrīkstēšanos pieņemt lēmumus, kas beidzot tiešām sakārtotu to vai citu jomu. Pagaidām ir tikai diskusijas, pārrunas, debates, koncepcijas utt. Var tikai piekrist tiem, kuri norāda, ka kādam šāds haoss ir izdevīgs, jo tas ļauj imitēt darbošanos, nevirzoties uz priekšu ne par soli.
Latvijas politiskā atmiņa ir tik īsa, jo atkal un atkal kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Gadu gadiem staipīja un muļļāja reģionālo reformu, jo vajadzēja visam notikt brīvprātīgi. Tagad to atkal grib pārmuļļāt, bet tikai ar nosacījumu, ka arī šoreiz visam jānotiek brīvprātīgi. Laikam tur augšā neviens nav pamanījis, ka tas nedarbojas.
Ar pedagogu algām tas pats. Ir taču skaidrs, ka nekad nevarēs vienoties Rīgas un Pierīgas novadu lielo skolu pedagogi ar attālāku novadu mazo un pavisam mazo skolu pedagogiem. Jo viņi ir absolūti atšķirīgās pozīcijās, bet izglītības ministrs saka – esam gatavi reformām, ja vien pedagogi spēj vienoties. Ļoti ērta pozīcija, jo atbrīvo no jebkādas atbildības. Kā teikt, mēs jau ar lielāko prieku, bet viņi paši negrib. Varbūt vienreiz kāds varētu sadūšoties un pateikt – būs tā, un viss, nekādas diskusijas netiks pieļautas. Bet dzīvojam taču demokrātiskā valstī, katram ir tiesības uz viedokli, un tā katrs ar savu viedokli braucam arvien lielākā purvā. Piekrītu, ka nevar sasteigt, jo pirms griešanas septiņas reizes jānomēra, bet mēs diemžēl mērām, mērām, mērām jau septiņreiz septiņas reizes, bet tās šķēres rokā bail paņemt. Un jo tālāk no izejas punkta, jo grūtāk.
Kaut vai tā pati reģionālā reforma. Jau pašā sākumā politiķiem bija jāpieņem valstiski pareizākais lēmums, kādiem un cik būt novadiem, nevis runāt par brīvprātības principiem, līdztekus cenšoties saglabāt savu politisko ietekmi iespējami vairāk pašvaldībās. Un mums valstī ir novadi, kur iedzīvotāju skaits nesasniedz pat divus tūkstošus, kam budžets visai minimāls. Par kādu attīstību varam runāt, jo liela daļa aiziet atalgojumā, lai uzturētu pašvaldību un tās institūcijas. Toties viss notiek brīvprātīgi, demokrātiski un nebeidzami. Tikmēr Igaunija un citas Eiropas Savienības valstis arvien tālāk attālinās no mums, diemžēl politiķi izliekas to neredzam, bet nebeidzami turpina konceptuāli debatēt par iespējami pareizāko valsts attīstības stratēģiju.
Komentāri