Pieķeru sevi, ka labi būtu sākt domas ar teikumu: “Klāt Lieldienas, laiks, kad …” Tālāk jau nav tik vienkārši, jo, līdzīgi kā Ziemassvētkos, pašai sev ir jāatbild uz jautājumu – ko šajos svētkos svinu? Un arī šobrīd man nav nepārprotamas atbildes, izskatās – arī nebūs. Kristīgais un pagāniskais manī mīt krustu šķērsu. Redzu, tas tā ir lielākajā daļā sabiedrības.
Ja par cilvēku spriež pēc viņa darbiem, ne vārdiem, esmu pagāns. Lieldienas gaidot, ir nopirktas baltās olas, sakrātas sīpolu mizas, acis lūkojas pēc kāda galda un istabas dekora, dobē pamanīts sniegpulkstenīšu maigais prieks. Tiek gaidīti ciemiņi, domājot, kā ģimenes tradīciju uzturēt un nest tālāk. Nesen, meklējot labi noliktus dokumentus, atradu saglabātas bērnu skolas laiku burtnīcas. Ar katru gadu to vērtība pieaug, un tagad visiem liela sajūsma tajās lasīt ar bērna ķeburaino rokrakstu atstāstīto: “Lieldienās mēs sitāmies ar olām. Es sitos ar māsu, māsa sitās ar brāli…” Ar satraukumu un pilnīgu pārliecību, ka tas ir pa īstam, toreiz obligāts pasākums bija Lieldienu rītā būt vecāsmammas lauku mājās, kur nakti ir viesojies zaķis un atstājis olas. Un kas gan tagad var aizstāt manu prieku par to, ka kādam no bērniem Lieldienās krāsot olas vislabāk patīk manās mājās?
Tradīcijas, rituāli, kas pēc būtības atbilst dabas varenības slavināšanai un pielūgsmei. Tie, ja gribam būt godīgi, jāveic, sagaidot pavasara iestāšanos. Bet mūsdienu sajauktajā pasaulē brīvdienas, kad ir laiks ciemoties, ļauties svētku tradīcijām, ir tagad – laikā, kad svinam baznīcas Lieldienas. Lai gan zinu un jūtu – neviens, kas pilnībā spēj noticēt reliģiskajam Lieldienu stāstam, nav zaudētājs, iznāk diezgan divkosīgi: svinam vienu, domājot pavisam ko citu. Un tā ne vienu reizi vien.
Pasaules, arī Latvijas, pilsētu un ciemu ainavas nav iedomājamas bez baznīcu stalto torņu smailēm, kultūra bez reliģiska satura dziesmām, gleznām un citiem mākslas darbiem. Ja vēl visi spētu dzīvot, ievērojot desmit baušļus, dzīve būtu skaista un harmoniska. Taču tāda tā ir arī tad, ja ievēro mūsu, latviešu, gadu simteņos tapušos baušļus, kaut vai, piemēram, šo: “Pilna Māras istabiņa sīku, mazu šūpulīšu; kā to vienu kustināju, visi līdzi līgojās.”
Komentāri