Pagājušas skaistas Lieldienu brīvdienas, ko daudzi pavadīja pie dabas, dodoties pārgājienos. Arī es esmu brīvdienu garo pastaigu cienītāja, un liels bija mans izbrīns, mežā sastopot tik daudz cilvēku.
Bijām nolēmuši doties uz Liepas pagastu un izstaigāt izslavētās Līču – Laņģu klintis, kuras gan pagaidām nezinātājam ir visai grūti atrast. Turklāt tādu meklētāju netrūkst, tā mežā sastopas tik daudz cilvēku, kuri kaut ko meklē. Smieklīgi!
Taču man ir prieks par divām lietām. Pirmkārt, šīs klintis ir fantastiskas, un iekārtotā taka tieši tāda pati. Ļoti ceru, ka cilvēku plūsma, kas pavisam noteikti šajās takās dubultosies, trīskāršosies jau tuvākajā laikā, būs atbildīgi pret klintīm un tās negandēs ar kropliem ierakstiem. Otrkārt, ceru, ka suņu saimnieki, kurus arī sastapām takā, pēc saviem mīluļiem savāks visu, ko vajag savākt. Jo ir ļoti nepatīkami pastaigāties tur, kur tieši šie četrkājainie draugi atstāj savus nospiedumus.
Visādi citādi šī taka ir zelts. Tās garums ir ap astoņiem kilometriem. Tā ir interesanta ar reljefu un lieliska vieta, kur izstaigāties. Ļoti priecājos, ka Cēsu apkārtnē netrūkst šādu taku, tādas varu saskaitīt tuvu desmitam. Priecājos, ka ģimenes ar bērniem arvien vairāk manāmas šajās takās un ka vecāki bērnus dabū laukā pie dabas.
Un jocīgi jau pašai skan – modīgi būt dabā, bet diemžēl dzīvojam tādā laikā, kad bērni labprātāk vēlas laiku pavadīt istabā, nekā dauzoties laukā, kā tas bija manā bērnībā. Tādēļ priecājos par atbildīgajiem vecākiem, kuri paši iet dabā un ņem līdzi bērnus.
Turklāt, jā, dienu vēlāk izgājām Amatas taku un tur redzējām ko īpašu. Kādā līkumā Amatas upe bija piedzinusi pilnu mežu ar milzīgiem ledus bluķiem. Tas patiešām bija fantastiski skaisti! Ko tādu biju redzējusi vien agrā pavasarī pie jūras, bet, izrādās, arī Amata tā spēj.
Komentāri