Nupat saņēmu kārtējo ziņu, ka esmu kļuvusi par bagātību mantinieci. Cik vēstījumā naudas summai bija nuļļu, nesaskaitīju. Ne jau trīs vai četras. Pirms brīža piezvanīja kāds, spriežot pēc balss, jauns vīrietis un sāka man skaidrot par naudas lietām, ieguldījumiem. Iepriekšējā dienā kāda puspazīstama kundzīte labdienas vietā sāka stāstīt, cik es nogurusi izskatos, acīs nav mirdzuma, noteikti trūkst kādas tur zemes dzīļu bagātības, kas mani pārradīs no jauna.
Tā kā gudri lektori nepārtraukti uzsver – negaidi laimi, rīkojies tūlīt, tā arī darīju. Aicinājumu saņemt mantojumu izdzēsu. Saldās balss īpašniekam pateicu, ka man jau tā naudu nav, kur likt, lai nebāžas ar dažiem procentiem. Puspaziņai ar maigu smaidu sejā paskaidroju, ka mans organisms neņem pretī ne Izraēlas korāļus, ne Antarktīdas ledu, kur nu vēl Austrālijas ķenguru pienu. Manu veselību nodrošina burkāni, bietes, dilles, kāposti un citi pašas dārziņā izauguši brīnumlīdzekļi.
Saprotu, cik ļoti šie trīs cilvēki bija vīlušies. Manis dēļ viņi tērēja savu laiku. Vai manis? Laikam esmu par vecu, lai būtu tik naiva! Kādreiz par to, kas der visam, teica, ka neder nekam. To pašu var teikt par šiem piedāvājumiem un mani. Bet ne jau visi ir tik nekaunīgi, un ne visus laimes solījumi neuzrunā. Cik nav dzirdēts par apkrāptajiem! Pēc tam jau paši atzīst, ka bijuši naivi, ka apvārdoti. Laiku laikos laikam jau līdzsvaram bijuši arī krāpnieki. Nevar noliegt – talantīgi cilvēki, neatlaidīgi, īsti sava aroda meistari, kuri pārzina psiholoģiju, cilvēku vēlmes un nepiepildītos vai nepiepildāmos sapņus. Un reizē nežēlīgi un nožēlojami. Kā jau krāpnieki.
Kāpēc aizvien paaudžu paaudzēs cilvēki neatkarīgi no izglītības, vecuma, rases, turības un ticības kā tādi nelgas iekrīt saldsolītāju tīklos? Notic, ka kļūs stāvus bagāti, atgūs veselību vai, vēl kuriozāk, jaunību?
Tādi nu mēs, cilvēki, esam. Visu varoši un reizē diemžēl savā nožēlojamībā gatavi cits citu apkrāpt vai mirdzošām acīm skatīties cerības maldugunī. Ja nu tomēr!
Komentāri