Par izvēli maksājam vienmēr, un tas ir gan tīri praktisks, gan vispārīgs principu un vērtību jautājums. Piemēram, profesijas izvēle un laulības neapšaubāmi ietekmē to, kāda būs dzīve. Tāpat kā tas, kādus principus un arī nerakstītās, bet pieņemtās sabiedrības normas ievērojam, lielā mērā veido gan ikdienas ritumu, gan vidi, kurā dzīvojam.
Cilvēktiesības ir viens no Eiropas Savienības (ES) pamatprincipiem, kas nosaka arī attieksmi pret bēgļiem no citām valstīm, kas lūdz patvērumu.
Divdesmit pirmajā gadsimtā karš ir ieguvis vēl vienu jaunu veidolu, mēs to dēvējam par hibrīdkaru, jo par ieročiem kļūst arī dezinformācija un meli. Baltkrievijas pašieceltā prezidenta Lukašenko režīms par ieročiem un kara instrumentiem ir padarījis neapbruņotus, neaizsargātus cilvēkus, arī sievietes un bērnus. Līdz šim nostāja bēgļu jautājumā ir bijusi skaidra, kaut pēdējā desmitgadē tā nereti radījusi sarežģījumus, jo katram bēglim neatkarīgi no tā, vai viņš ir legāli ieradies valstī un tad lūdzis patvērumu vai robežu pārkāpis nelegāli, uz laiku tika nodrošināts patvērums, izskatīja iesniegumu un tikai tad lēma, vai patvērumu piešķirt. Starp tiem, kuri ierodas no trešajām valstīm, bija un ir gan politiskie bēgļi, gan cilvēki, kas vēlas uzlabot dzīves apstākļus. Un ir arī teroristi, ir tie, kuri plāno nodarboties ar narkotiku ievešanu, vai vienkārši cilvēki, kurus dēvējam par saulesbrāļiem.
Protams, šie principi ES dārgi maksā gan naudas, gan drošības jautājumos, jo migranti ne vienmēr saprot vai grib saprast, ka, dzīvojot citā valstī, jāievēro tās likumi un noteikumi. Tagad šo ES nostāju, ka cilvēkiem no trešajām valstīm ir tiesības vēlēties drošāku un labāku dzīvi (lai gan ES nav obligāts pienākums to vienmēr nodrošināt), izmanto divu valstu diktatori. Citiem vārdiem sakot, Lukašenko ar Krievijas prezidenta Putina klusu atbalstu izmanto Eiropas Savienības humānos principus, pavēršot tos pret valstīm, kuru robežas ar Baltkrieviju ir arī ES ārējā robeža. Sākotnēji lielo triecienu, kā informēja bijušais Baltkrievijas diplomāts, tagad trimdinieks Pāvels Latuška, bija plānots vērst pret Latviju, jo Lukašenko gribēja atriebties par karoga nomaiņu Pasaules čempionāta hokejā laikā. Tomēr plānus mainīja, jo no Polijas migrantiem, ja tie tiktu pāri robežai, ceļš līdz Vācijai ir īsāks.
Lietuva un Latvija teritorijā nelegāli iekļuvušos migrantus sākumā veda uz patvēruma meklētāju centriem, bet pēc tam, kad kļuva skaidrs – tas turpināsies un tā ir Lukašenko organizēta akcija-, migrantus savās valstīs neielaida, bet notvertos sūtīja atpakaļ uz Baltkrievijas pusi. Polija tā rīkojās uzreiz. ES sākotnēji valdīja zināms apjukums un izskanēja pārmetumi par likumu neievērošanu, jo migrantiem ir tiesības prasīt patvērumu un iesniegumi ir jāizskata. Pēc tam, kad Polijas-Baltkrievijas robežai notika īsts uzbrukums un bija redzams, ka to dara sagatavoti jauni un spēcīgi vīrieši, arī ES amatpersonām kļuva skaidrs, kas notiek. Eiropas sašķelšana un sarīdīšana acīmredzot nav izdevusies.
Pamazām toni – no klaja atbalstītāja līdz tēvišķam un pamācošam – mainījis arī Putins. Krievijas tranzītbizness jau ir brīdinājis valdību, ka migrantu krīze radījusi pārrāvumus autopārvadājumos no Eiropas. Diez vai Putinu iepriecina arī tas, ka jau 14. novembrī Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis paziņoja – Varšava kopā ar Lietuvu un Latviju varētu pieprasīt konsultācijas saskaņā ar NATO līguma 4. pantu. Latvija un Lietuva ir apstiprinājušas, ka atbalstīs Polijas lūgumu, ja tas tiks izteikts. Kā zināms, saskaņā ar Vašingtonas līguma 4. pantu ikviena NATO dalībvalsts var pieprasīt konsultācijas ar pārējām dalībvalstīm, ja tā uzskata, ka apdraudēta tās teritoriālā nedalāmība, politiskā neatkarība vai drošība.
Kas tagad notiks? Uz robežām iestājies nosacīts pamiers. Lukašenko, kā parasti, danco riņķa dejas, tomēr pēdējā laikā sacītais medijiem, arī intervija BBC liecina, ka diktatora uzskati nav mainījušies ne par mata tiesu. Jau apgalvojums “mēs viņus visus izgriezīsim”, ar to domājot nogalināšanu, likvidēšanu, runājot par nevalstiskajām organizācijām, manuprāt, liecina, ka Lukašenko vēstures annālēs ir nostājies blakus Hitleram un Staļinam.
Lielākā daļa migrantu, kuru vidū tagad ir arī daudz sieviešu un bērnu, no pašas robežas ir aizvesti, dažiem simtiem pat ļauts aizlidot atpakaļ uz Irāku. Un migrantiem, lai sniegtu medicīnisko palīdzību, atvestu pārtiku, beidzot var piekļūt arī starptautiskās organizācijas. Daudzu migrantu veselības stāvoklis ir slikts, pierobežas mežos Baltkrievijas pusē tiek atrasti mirušie.
Izskanējusi arī informācija, ka daļu migrantu varētu pārvietot uz Latvijas robežu, daļu uz Ukrainas robežu. Tad pie Ukrainas Baltkrievijas pusē būtu migranti, kurus spiestu šķērsot Ukrainas robežu, bet pie robežas ar Krieviju jau atrodas aptuveni 100 tūkstoši Krievijas armijas karavīru.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka ne Lukašenko, ne Putins plānus nav mainījuši un mākslīgi izraisītā migrantu krīze tik vienkārši nebeigsies. ES neatzīs Lukašenko par leģitīmu prezidentu, sankcijas neatcels. Savukārt Putina interese sašķelt un vājināt ES, iegūt daudz lielāku, jau oficiālu varu Baltkrievijā arī nav zudusi.
Nostāja bēgļu jeb migrantu jautājumā acīmredzot tiks nedaudz mainīta praktiskajās norisēs, tomēr jau tagad ES parādās atšķirīgi viedokļi, kā izturēties pret migrantiem. Vieni uzskata, ka jācenšas palīdzēt ar pārtiku un pirmo medicīnisko palīdzību, neskatoties uz to, ka krīze ir mākslīgi radīta un ka migrantu vidū ir arī algotņi. Taču jāņem vēra, ka daudzi tika apmānīti, solot, ka varēs pāriet robežu un iegūt patvērumu, sievietēm un bērniem diez vai vispār tika kas jautāts. Protams, Eiropas Savienības pienākums nav sniegt patvērumu, bet tiem, kurus aiztur jau Polijā, Lietuvā vai Latvijā, tomēr jāsniedz palīdzība, ja tāda vajadzīga, un pēc tam jāatgriež viņi savās zemēs, nevis jāsūta atpakaļ uz Baltkrieviju. Otri saka, lai Baltkrievija palīdz šiem migrantiem un ES nav nekādas daļas, ka Baltkrievijā migrantus faktiski ar varu spiež pārkāpt robežu, un tml. Vārdu sakot, vieni atzīst– viņi taču ir cilvēki un mēs nevaram rīkoties tāpat kā Lukašenko. Otri atbild – viņi izvēlējās pārkāpt likumu, un katrai izvēlei ir sekas. Mūsu humānā attieksme ir kļuvusi par ienaidnieku mums pašiem.
Ar vārdu sakot, nekas nav beidzies un dažādi viedokļi būs arī pašā Eiropas Savienībā. Pandēmijas radītā spriedze domstarpības migrācijas jautājumos dažādu valstu sabiedrībās tikai saasina. Atliek cerēt uz saprātu un cilvēcību.
Komentāri