Ar valdošās koalīcijas deputātu balsīm Saeimā pilnīgi pietiek, lai apstiprinātu tos lēmumus un likumprojektus, par kuriem koalīcija ir vienojusies. Teorētiski balsu pietika, lai apstiprinātu arī šī gada budžetu. Protams, katrai no koalīcijas partijām bija savi iebildumi un, protams, intereses arī. Tomēr budžets tika pieņemts, 60 deputātiem balsojot “par”, un no klātesošajiem koalīcijas deputātiem tikai viens balsoja “pret”. Kādos jautājumos un kurām partijām kurš piekāpās, var vienīgi minēt, tāpat kā var tikai minēt, kādas klusas vienošanās notika Laimdotas Straujumas otrās valdības veidošanas laikā pagājušajā gadā, jo 5. novembrī valdība tika apstiprināta par spīti tam, ka vēl dažas dienas pirms valdības apstiprināšanas izskatījās, ka tas nebūs iespējams. Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) kategoriski atteicās piekāpties ministru amatu sadalījumam, tad sekoja it kā ļoti klusa nedēļas nogale, jau pirmdienā kļuva skaidrs, ka valdība tomēr būs, un trešdienā tā tika apstiprināta.
Nupat acīmredzot ir kļuvis skaidrs vismaz viens jautājums, kurā tika panākta vienošanās, lai valdība tomēr taptu.
Jau vairākkārt esmu rakstījusi par informācijas karu, esmu pieminējusi arī Saeimas Budžeta un finanšu komisijas dīvaino nostāju jautājumā par finansējuma piešķiršanu Nacionālajai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) televīzijas kanālu monitoringam (uzmanīšanai, novērošanai, vērtējumam) un Latvijas Radio Latgales studijas izveidei, atsakoties piešķirt nozarē citiem nolūkiem paredzētos un ietaupītos līdzekļus. Jau pieminētajā balsojumā par šī gada budžetu arī Saeimas Prezidija priekšsēdētāja Ināra Mūrniece balsoja par budžetu. Viņas nostāja jautājumos par informācijas karu ir bijusi skaidra un noteikta – pagājušā gada aprīlī, esot Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu priekšsēdētājas amatā, viņa publicēja rakstu “Latvijas Avīzē” – “Propaganda vispirms, “tanki” pēc tam”, kurā uzsvēra, ka analītiķi, raugoties uz to, kas notiek Latvijas informatīvajā vidē, brīdina, ka nu jau sasniegts psiholoģisko operāciju līmenis un ka to īpašais mērķis ir ietekmēt auditorijas uztveri un līdz ar to arī uzvedību, lai sasniegtu noteiktas valsts (Krievijas) politiskos un militāros mērķus. “Uzsvars no Kremļa “maigās varas” pasākumiem pret Latviju ir pārlikts uz atklātu, masīvu informatīvo karu” un “Faktiski Latvija ir nonākusi jaunā situācijā, kad nepieciešama rīcība, lai iegrožotu kaimiņvalsts operācijas ar mērķi pasargāt savu valstiskumu, demokrātiju un teritoriju”, rakstīja I.Mūrniece. Nesen TV3 raidījumā “Nekā personīga” atklājās satriecoši fakti par to, ka aptuveni 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, it sevišķi Austrumu pierobežā, skatās pirātiskos jeb nelegālos TV kanālus un tās lielāko tiesu ir Krievijas un Baltkrievijas televīzijas. Valdības pētījumā, kurā tika apzināts cittautiešu noskaņojums Latvijā, atklājies, ka ļoti daudzi tic tikai Krievijai, grib, lai Latvija tai pievienojas un ka Nils Ušakovs un Vladimirs Putins ir populārākie un uzticamākie cilvēki viņu acīs. Vaicāta, ko darīt ar pirātiskajām TV, I. Mūrniece sacīja: “NEPLP būtu tā, kas varētu pieņemt lēmumu šo vietni arī slēgt un arī to tā darīt. Bet pirms tam izmeklēšana, pierādījumu savākšana, protams, tā nenoliedzami ir policijas kompetence. Tas jādara policijai, un tas ir pašsaprotami. Tātad faktiski tas būtu jādara līdzīgi kā ārvalstīs to dara atbildīgās institūcijas kopā ar policiju, nozares institūcijas, atbildīgās nozares institūcijas kopā ar policiju, rīko reidus, rīko izmeklēšanu. Līdzīgai sistēmai būtu jābūt arī Latvijā. Šajā gadījumā tā skar ne tikai nelegālu komercdarbību, kas ir jau krimināli sodāma, bet šeit paveras arī jau jauni drošības riski. Un uz šo jautājumu jāraugās arī no nacionālās drošības viedokļa.” Saeimas priekšsēdētājas atbilde ir visnotaļ apsveicama, jo tikai ar žēlošanos un dusmošanos par Krievijas melu izplatīšanos Latvijā neko nevar mainīt, ir vajadzīga pavisam konkrēta rīcība. Galu galā, preses brīvība nenozīmē melu izplatīšanu, un melu noliegšana nav cenzūra šī vārda negatīvajā izpratnē.
Tiesa gan, jau lasot I. Mūrnieces sacīto, radās jautājums – vai tiešām mūsu valsts otrā amatpersona nezina, ka finansējuma viņas minētajām darbībām nav un ka jau pieminētais NEPLP ar esošajiem darbiniekiem un finansējumu var monitoringam pakļaut nepilnu procentu no visa Latvijā redzamā/dzirdamā mediju satura?
Otrdienas vakarā uz šo jautājumu varēja saņemt atbildi LTV raidījumā “1:1”. Žurnāliste jautāja I.Mūrniecei, kāpēc viņa kā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāte (jo arī Saeimas priekšsēdētāja, tāpat kā visi pārējie deputāti, strādā kādā komisijā) balsoja par finanšu piešķiršanu NEPLP un Latgales studijas izveidošanai (komisija šo lēmumu pieņēma vienbalsīgi), bet jau dažas dienas vēlāk, budžeta pieņemšanā, nebalsoja par šo jautājumu, kaut arī bija klāt. I. Mūrnieces atbilde bija: “Ja es balsotu un būtu balsis, tad būtu jautājums par valdības krišanu”.
Vai tiešām kādai no koalīcijas partijām vajag Krievijas propagandas uzvaru Latvijā, un vai tiešām pārējās partijas piekrita? Sallija Benfelde
Komentāri