Ir dienas, kad laiks burtiski caur pirkstiem slīd. Ja ir dots rēns brīdis eksistenciālām pārdomām, tas, protams, tik ļoti neuztrauc. Kad to pamani, vari vien pasmaidīt un sajusties pat tā kā gandarīts par daudzo paskrējušo stundu ieguldījumu sevī. Taču krietni lielāku daļu mūsu pragmatiskās ikdienas veido dažādās saistības. Rakstiski vai mutiski noslēgtas, vai pat – tikai paša prātā noteiktie pienākumi, kuru izpilde šķiet pašsaprotama sava goda dēļ, cieņas pret citiem vai gluži vienkārši pieraduma pēc. Un tas viss kā fizikas formulā par centrbēdzes spēku rada pieaugošu spriedzi, līdz tu pats pēc noteikta skaita arvien ātrāk noskrietajiem apļiem izlido ārā.
Kāds teiks, ka nekad nav izjutis sakāvi nespējas dēļ izpildīt paša labprātīgi uzņemtos pienākumus. Kādam citam liksies – tā veselā saprāta daļa, kas prot reālāk organizēt dzīvi un savlaicīgi atkāpties no liekiem uzdevumiem, atmostas noteiktā vecumā, briedumā. Nudien nezinu. Sliecos domāt, ka tam pamatā ir jau bērnībā ieliktais raksturs, ko vēlāk iespējams koriģēt vien ar sausi apgūtiem tehniskiem paņēmieniem (psiholoģiskajiem vingrinājumiem). Neesmu gan iecerējusi lasītāju audzināt par savulaik sieviešu žurnālos it bieži iztirzāto tēmu “Mācies pateikt darbam (radiem, svinībām, nogurdinošām telefonsarunām utt.) – nē”. Vēlos padalīties par nejauši uztaustīto “punktu”, kas man šādā izmisuma – uzlādēta stresa – augstākajā punktā negaidīti palīdzēja. Neko jaunu neatklāšu, tomēr – ka’zi, varbūt tieši šodien tas vēl kādam palīdz.
Kad esi uzņēmies par daudz un vajadzētu no kosmosa aizņemties pāris dienas vai arī pavadīt nedēļas nogali ražojot, bet šīs pašas brīvdienas kā lielākos svētkus gaida tavas atvases, mana cilvēciskā būtība nonāk regulārās “šķērēs”. Pienākums un bērnībā līdz galam neizdzīvots teicamnieka sindroms pret emocionālo piesaisti. Skaidrs kā diena, ģimene taču svarīgāka. Es arī nešaubos ne mirkli. Tomēr atceros to sajūtu, kad nākamajā rītā solīts izsaukt pie tāfeles, bet neesi paspējis sagatavoties un acu priekšā melna bilde. Lūk, šādā pat sajūtā savā ceturtajā dzīves desmitniekā sēžu pie stūres vēlā svētdienas vakarā, traucos garām miglas vāliem un maģiskām puskrēslas ainavām, maļoties par neizdarīto. Tad pēkšņi un tikpat dabiski kā tikko vājuma uzplūdā pieļautā neproduktīvā sevis šaustīšana manī ieslēdzās kaut kas līdzīgs akumulatora uzlādēšanas režīmam. Sāku pilnos teikumos uzskaitīt, ko šajās dienās izdevās izdarīt: nevis to, kas ir izpildīts no iepriekš plānotā, bet ko labu jauši vai nejauši ir sanācis paveikt. Līdz pēdējam sīkumam. Vismaz divas reizes nedēļas nogales laikā novadīta vienošanās saruna bez sakašķēšanās un apvainošanās starp trim piecus līdz deviņus gadus veciem puikām. Gandrīz trīs dienas izdevies sarunāties, nepieminot “Covid-19”.
Iemācīt bērnam tamborēt vienkāršo stabiņu un redzēt, ar kādu azartu vecākā atvase izmanto katru brīvo brīdi, lai iesākto turpinātu. Un tā uz priekšu, līdz nemanot attopies – laiks vairs neskrien caur pirkstiem kā smiltis, tu pats skrien pāri tām. Pirmdiena var droši nākt.
Komentāri