Zināms, ka ceļa aizsargjoslu aprūpē ceļu dienesti, tomēr ar to viss nav atrisināts. Pārlasot tagadējo ceļu Aizsargjoslu likumu, nekādi netieku skaidrībā par tā mērķiem. Neizprotami, ka ainavas uzturēšanā nekāda atbildība netiek prasīta no ceļa piekļauto zemju apsaimniekotāja. Prieks, ka ir tādi saimnieki, kuri bez mudināšanas par to padomājuši. Garām skrējēji ar auto bieži neiedomājas, kāpēc ceļmalās ir gan sakoptas, gan atbaidošas vietas. Ja viss kļūs skaists un pārskatāms, arī tad sliņķis aizbildināsies –
redz, putekļi tad nāks no ceļa un vēl nezin kas. Tomēr ir saimnieki, kuri ceļa malu papildinājuši ar dažādiem estētiskiem vai praktisku labumu dodošiem stādījumiem. Neesmu gan dzirdējis, ka par tādu uzbāzību ceļa dienests kādu būtu nosodījis. Tas liecina, ka nekāds ļaunums nav izdarīts. Redzams, ka vienaldzībai mūsdienu sabiedrībā ierādīta pārāk liela vieta.
Pieņemot visiem svarīgu lēmumu, nebija tautas apspriešanas. Entuziasti I. Ziedonis, A. Berķis un Ē. Hānbergs
pirms gadiem spēja atrast ceļu lietās domājošus saimniekus, tomēr atsevišķu cilvēku pamanīšana nav valsts programmas pieņemšana. Pirmās brīvvalsts laikā zemnieku pienākums bijis arī noteiktu pagasta ceļu posmu labošana. Toreiz neviens nevarēja atļauties nekopt savas ceļmalas.
Šodienas ceļu dienestiem vairāk būtu jārūpējas par asfalta seguma atjaunošanu un sakarīga ceļu tīkla izveidošanu, ko, piesaistot Eiropas naudu, arī var izdarīt. Mazākas problēmas varētu uzticēt apkaimes saimniekiem, tādējādi ceļot iedzīvotāju atbildību par ceļiem. Ceļu greiderēšana, sniega tīrīšana, manuprāt, pēdējos gados noorganizēta daudz labāk nekā agrāk. Pašvaldība zemniekam ceļus tīra, bet kompensāciju neprasa.
Kur ir pienākums? Esmu ievērojis, ka ceļmalas laika gaitā izrakņātas un nelīdzenas, tās gandrīz neiespējami mehanizēti nopļaut. Paretam redzami izcirsto krūmu celmi vai, ceļu greiderējot, izplēstie akmeņi. Vietām ceļmalās var ie-raudzīt no laukiem noveltos akmeņus vai pat to kaudzes. Tās liecina par saimnieka pilnīgu bezatbildību. Tādā briksnājā ar laiku sakrājas garāmbraucēju izmestie atkritumi. Līdz kādam līmenim mēs esam gatavi nodzīvoties? Katram taču nosacīti pieder kāds ceļa vai ielas posms, kuru sakārtošana neprasītu līdzekļus, bet iedzīvotāju atbildību gan. Ceļus būvējot, dienestu pienākumos būtu rūpēties, lai privātīpašnieku zemēm ceļu sa- skarsmes joslas būtu nolīdzinātas un viegli apsaimniekojamas. Arī deputātiem būtu jādomā par likumdošanas pārskatīšanu. Nevīžas ir jāsoda, jo kādam viņu nenovākto nāksies sakopt. Nebūtu pieļaujams, ka šādi saimnieki saņemtu atzinību citās jomās. Nav normāli, ja neredzam, kas notiek apkārt.
Manas saimniecības robežās rūpējos par 500 metru garu lielceļa malu. To nopļauju, novācu akmeņus, arī salasu citu izmestos atkritumus. Iekšējie koplietošanas ceļi aizņem kilometru. Bet divus kilometrus garš ir privāto ceļu tīkls, kuru uzturēšana kārtībā sen liekas pierasta un saprotama. Visas ceļmalas ir nolīdzinātas, tās var nopļaut ar tehniku. Tukšo pudeļu un cigarešu paciņu izsviešanu uz manas zemes uzskatu par sevis pazemošanu, tādu pašu kā saimnieka nepasveicināšanu, izejot cauri viņa pagalmam. Dažs dzērājpuisis līdz tam nav pat aizdomājies.
”Lielkrūzēs” vasarās ciemojas daudz tūristu, notiek pasākumi, semināri. Cilvēki saprot, ka atbraukuši sakoptā vidē un nedrīkst aizbraukt, to piemēslojuši.
Ja paši centīsimies, arī sabiedrības attieksme mainīsies. Jaunpiebalgas pagasta deputāti ir spēruši soli šādu ideju atbalstīšanā.
Komentāri