Jaunā Rīgas teātra izrāde “Vēstures izpētes komisija”, kas bija skatāma Cēsīs, radīja daudzas pārdomas. Čekas maisu tēma, šķiet, jau nozudusi no ikdienas sarunu loka, bet izrāde vēlreiz lika par to padomāt. Padomāt, kā tika manipulēts ar cilvēkiem, kā sapostītas dzīves, kā sašķelta sabiedrība. Jā, tā ir un paliks mūsu vēstures skarbā lappuse, ko nevar izdzēst, izplēst, aizmirst. Lai arī pagājuši vairāki desmiti gadu, sašķeltības sekas vēl ilgi būs jūtamas.
Izrāde lika atkal padomāt, cik ļoti labi čekas darbinieki zināja to cilvēku dzīvi, ikdienu līdz pat sīkumiem, kurus bija nolūkojuši kā potenciālos aģentus. Protams, daļai sabiedrības tolaik šī neredzamā dzīves puse gāja secen, jo viņi neiepinās nekādās problēmās, nenokļuva čekas redzes lokā ne kā aģenti, ne kā aizdomās turamie. Taču netrūka to, kuri saņēma piedāvājumus sadarboties, un lielas izvēles jau nebija. Šie “darba devēji” nepieņēma atteikumu. Varam jau tagad pārmest, bet teikts Bībelē – kas bez grēka, lai pirmais met akmeni. Mēs, visticamāk, nezinām, kāpēc notika tieši tā, kāpēc tieši šis cilvēks iekrita tīklos. Katram bija vēlme tikt uz augšu pa karjeras kāpnēm, aizbraukt uz ārzemēm, iegūt sev vai bērniem labu izglītību, un šī bija iespēja. Netrūka to, kuri savārīja lielākas vai mazākas ziepes, un vienīgā iespēja izvairīties no pamatīgām problēmām bija paraksts par sadarbošanos. Katrs grib sevi paglābt, tas ir tik saprotami! Un vai 70. gadu beigās, 80. sākumā bija cerība, ka padomju iekārta beigs pastāvēt? Te nerunāju par tiem nedaudzajiem, kuri tiešām dzīvoja ar neatkarīgas valsts ideju sirdī. Sirdī, nevis vārdos. Vairums pieņēma noteikumus, meklējot visas iespējas, kā uzlabot savu ikdienas situāciju. Vai šodien esam tiesīgi viņiem to pārmest? Mēs arī nezinām, cik ļoti šis fakts viņu dzīves ir sagandējis, kādas sekas palikušas šo cilvēku psihē.
Varētu teikt, kāpēc to atkal vajag uzjundīt. Taču tieši čekas maisu ēnā labāk kļūst saredzamas tās problēmas sabiedrībā, cilvēciskajās attiecībās, kas joprojām pastāv. Tās ļoti dziļi iesūkušās gēnos. Un patiesībā tas nebūtu mainījies, ja būtu pieņemts lēmums maisus neatvērt. Tas jau ļāva tikai apstiprināt mūsu aizdomas par to vai citu cilvēku, vai par citu pārsteigumā uzzināt – arī viņš? Pašos pamatos ir sabojāta dzīves uztvere, bailes, konformisms. Visa padomju sabiedrība bija piesūkusies ar šo neuzticību, aizdomām, un to nevar tik vienkārši iznīdēt. Tāpēc maisu ēna vēl ilgi mums sekos, kamēr nenomainīsies paaudzes, kuras izaugs ar citu dzīves uztveri, brīvu no aizspriedumiem, bailēm, ka tavs kolēģis, paziņa, radinieks, draugs ir tas, kurš par tevi var ziņot attiecīgajiem “orgāniem”.
Komentāri