Līgums un vara

Nesen partijas “Saskaņa” vadītājs Nils Ušakovs paziņoja, ka līgums ar partiju “Vienotā Krievija” vairs nav spēkā. Šis izteikums šur tur publikā tika uzņemts kā vēl viens “Saskaņas” mēģinājums bruģēt sev ceļu tikšanai pie varas, tomēr tas diezin vai ir bijis galvenais lēmuma motīvs.

“Saskaņa” līgumu ar Krie­vijā valdošo partiju “Vienotā Krievija” noslēdza 2009. gadā. Visus šos gadus tāda līguma esamība bija viens no zīmogiem, ko “Saskaņas” kritiķi regulāri piesauca, lai pastāstītu par šīs partijas problemātiskumu. Līgumu ir viegli traktēt kā gatavību būt par “Maskavas roku” Latvijā. Sa­vukārt “Saskaņa” visus šos gadus stāstīja, ka sadarbības līgums nes labumu arī Latvijai – tas atļaujot uzturēt dialogu ar vadošo Krie­vijas politisko spēku.

Par to, kāds reāli labums no šāda līguma bijis, biežāk gan ir iznācis dzirdēt vārdos, ne redzēt darbos. Taču vienlaikus arī jāatzīmē, ka šāda draudzēšanās drīzāk liecina par sliktu gaumi, nevis pierāda reālu Krievijas ietekmes instrumenta darbību Latvijā. Ja kāda vietējā partija vēlas izplatīt prokremliskas idejas, nav vajadzīgs nekāds līgums, lai to darītu.

Iemesls, kāpēc “Saskaņas” līgums ar “Vienoto Krieviju” vairs nav spēkā, nav jāmeklē tajā, kā šāda sadarbība izskatās no malas. Ja “Saskaņai” tik ļoti gribētos atbrīvoties no elementiem, kas izskatās dīvaini un nevietā, tā varētu pārskatīt arī savu līgumu ar Ķīnas Komunistisko partiju. Taču to darīt viņi nesteidz. Pērn, kad “Saskaņa” atzīmēja šī līguma piekto gadadienu, no tās pārstāvjiem izskanēja entuziastiskas frāzes par “konstruktīvu sadarbību” un “tuvām, draudzīgām attiecībām”, ko līgums esot ļāvis attīstīt.

Zīmīgi, ka arī “Saskaņas” politiķi ir steiguši uzsvērt, ka atteikšanās no līguma ar “Vienoto Krie­viju” nudien neesot mēģinājums sevi padarīt “pieņemamāku” varas partiju acīs. Bijušais partijas valdes priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, kura laikā līgums tika noslēgts, tā arī pateica: līguma izbeigšanai ietekmes uz Latvijas iekšpolitiku nebūšot. Valdošās partijas atstumjot “Sas­kaņu” tāpēc, lai saglabātu varu, nevis tāpēc, ka partijai ir šāds līgums.

Formālais līguma izbeigšanas iemesls ir “Saskaņas” dalība Eiropas Sociālistu partijā – tā ir apvienība, ko veido sociālistu un sociāldemokrātu partijas no dažādām Eiropas valstīm. Kā skaidrojis N. Ušakovs, šī apvienība attiecības ar valstīm, kas atrodas ārpus Eiropas, veido centralizēti, tādējādi arī jautājums par “Sas­kaņas” saitēm ar “Vienoto Krie­viju” vairs nav tikai pašas ­“Sas­kaņas” ziņā. Līguma pārskatīšanu ar Ķīnas Komunistisko partiju Eiropas sociālisti pašlaik tomēr nav pieprasījuši. “Mūsu Eiropas priekšnieki iesaka ar Ķī­nu nesteigties,” izteicies J. Ur­ba­novičs.

Par to, ka šī partija par visām varītēm nemaz necenšas iepatikties latviešu publikai, liecina redzamu tās pārstāvju izteikumi par citām tēmām. Piemēram, “Sas­kaņas” deputāts Igors Pimenovs pirms dažām dienām aicināja pārskatīt aizliegumu publiskos pasākumos izmantot Padomju Sa­vie­nības simboliku. Deputātam nepatīk, ka Latvijā komunistu atribūtika likuma izpratnē neatšķiras no nacistu atribūtikas. Viņš skaidrojis, ka tas režīms, kāds Latvijā bija, piemēram, 1949. gadā, būtiski atšķīrās no režīma, kāds bija 1989. gadā, līdz ar to simbolikas ierobežojumu pakāpei pret to arī vajagot būt atšķirīgai. Turklāt paš­laik cilvēki, kas zem padomju karogiem 2. pasaules karā cīnījās pret nacistiem, jūtoties aizvainoti.

Padomju Savienībai bija nenoliedzami nopelni cīņā pret nacismu. Taču devums šajā jomā nedod pamatu noklusēt vai neņemt vērā zvērības, kuras režīms pastrādāja pret savā kontrolē esošajiem cilvēkiem. Te nav vietas skaitļošanai, kura totalitārā vara ir bijusi “labāka”. Mums nav jāizvēlas starp ļaunumiem, bet gan jānoraida tie abi.

Taču arī bez I. Pimenova izteikumiem diezin vai ir pamats domāt, ka atteikšanās no “Vienotās Krievijas” līguma būtiski maina “Saskaņas” politikas saturu. Pie­de­vām vēl arī no “Saskaņas” Ei­roparlamentā ievēlētais An­drejs Mamikins ir izplatījis viedokli, kurā kritizē atteikšanos no līguma. Viņš ir viens no tiem, kas, par spīti visam, uzskata, ka šis ir tikai iekšpolitisks manevrs pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām, bet “pārcirst tādu ietekmes kanālu, kas labvēlīgs Latvijai, ir klaja tuvredzība”. Lai gan šis viedoklis parāda iekšējo opozīciju partijā, vienlaikus tas arī ir atgādinājums vēlētājiem, ka “Saskaņas” redzamāko politiķu nostādnēs pārmaiņas nav notikušas.

Taču vienlaikus viss šis gadījums sniedz kādu papildu vēsti. A. Mamikins norāda, ka lēmums par līgumu ar “Vienoto Krieviju” nav bijis plaši apspriests partijas iekšienē. Tātad gala lēmums tika pieņemts šaurā lokā – kas lēmumu pieņēmis un izziņojis, tam tad arī ir teikšana. N. Ušakovs ar šo ir nodemonstrējis savu varu, kas var tikt realizēta neatkarīgi no tā, ko domā plašāks partijas biedru kopums. Atliek vien raudzīties, kā viņš šo sevis nupat izrādīto resursu izmantos turp­māk.