Cēsīs motokrosā līdzjutējiem bija iespēja satikties ar šī gada pasaules čempionu MX2 motokrosā Paulu Jonasu. Jauni un veci pēc autogrāfiem stāvēja garā rindā, stāvēja nekurnot, bet gan ar prieku un lepnumu, ka viņš Latvijas vārdu uznesis kārtējā kalnā.
Iespējams, retais, redzot smaidošo čempionu, aizdomājās, ko prasījis ceļš uz čempiona troni. Tur nav bijis laika izklaidēm, atpūtai, tikai smags darbs treniņos un sacensībās. Viņš saka – 15 gadu darbs vainagojies ar panākumiem. Tas skan citādāk, zinot, ka šobrīd viņam ir 20. Tātad uz mērķi iets no piecu gadu vecuma, noliekot malā tik daudz no tā, kas šobrīd vilina bērnus, jauniešus, visu dzīvi pakārtojot tikai vienam – motosportam. Ir jau pagodinoši saņemt čempiona medaļu, gozēties masu mediju un publikas mīlestībā, bet kāda ir cena, lai to sasniegtu! Visticamāk, braucējs nav saskaitījis, cik kritienu šajos gados piedzīvots, kādas traumas gūtas, sadziedētas un atkal gūtas un sadziedētas. Cik sacensības aizvadītas, pateicoties sāpes remdinošām injekcijām. Tāpēc mums jābūt jo vairāk lepniem, ka mūsu mazajā valstī ir vīri, kuri gatavi iet tam cauri, lai sagādātu prieku arī līdzjutējiem. Pieļauju, ka, redzot priekā mirdzošās līdzjutēju sejas, dzirdot laba vēlējumus, čempionam kaut uz brīdi piemirsās, caur kādiem pārbaudījumiem iets.
Patiesībā ik pa laikam esam lutināti ar kādu pasaules čempionu motokrosā. Pauls nāk no Kurzemes, bet mums Cēsu pusē ir tik lieliskas tradīcijas! Tās gan saistās ar blaķenēm, bet tāpēc jau čempionu zelts nav mazāk spožs. Pirms 20 gadiem pirmo titulu izcīnīja Kristers Serģis un Artis Rasmanis, sekoja vēl vairāki tituli, pie čempionu lauriem tika arī Kaspars Stupelis, Kaspars Liepiņš, un par katru no viņiem bijis lepnums. Godīgi sakot, lepoties vajadzētu par jebkuru, kurš gatavs kāpt šajā bīstamajā stikla kalnā, kas saucas čempiona tituls. Kaut vai par mūsu Kārli Sabuli, kurš spējis piecelties pēc smagām traumām, izlaistām sezonām, piecelties, lai priecētu līdzjutējus, lai radītu viņos lepnumu par sīkstajiem latviešiem.
Komentāri