Rīts vēl ieņurrājies, ir ļoti agrs. Migla veļas pār Jaunpiebalgas pakalniem, bet es zem lielā ozola, ietinusies plānsedziņā, dzeru savu rīta kafiju un raugos uz austrumiem. Kafija garšo ellīgi labi un sasilda.
Pa kreisi no manis liegi kūp apdzisis vakardienas ugunskurs, pelnos iezaigojas pa kādai karstākai oglītei. Zāle mitra, tāpēc bez galošām jeb lietus kurpītēm nekur tālu netikt. Visapkārt čalo putni, un stārķis jau devies varžu apgaitā. Turpat viens otru pieskata dzērvju pāris. Laiks uz brīdi apstājies, iestājies miers. Elpoju dziļi.
Negaidīti vējš atnes suņu rejas, tad trimmera skaņas. Kādam tāpat kā man nenāk miegs, bet varbūt darbs dzen darbu un gulēt nav ļauts? Ieklausoties vēl ciešāk, dzirdu, ka uz lauka strādā traktors. Acīmredzot kaimiņi nefilozofē zem lieliem ozoliem, bet spieto, kamēr saule nav uzkāpusi pavisam augstu vai debesis nav nolēmušas paraudāt vairāku stundu garumā. Siena laiks šogad iekavējies, lauksaimnieki ķer brīžus, izgulēsies ziemā.
Vasarā laukos cilvēki neguļ, drīzāk tikai iesnaužas. Dažbrīd domāju, nez vai viņi redz sapņus jebšu aizver acis un iekrīt melnumā. Klausoties skaņās, aizdomājos, ka es nemaz lāgā nezinu, kā kaimiņus sauc. Esmu jauniņā, man Piebalgā nav savas vēstures, bet tas neliedz sadūšoties, izcept plātsmaizi un iet iepazīties, lai gan mums, latviešiem, vairāk raksturīga savrupība un turēšanās atstatus vienam no otra. Tikai Jāņi ir izņēmums, jo tad drīkst izbradāt kaimiņa dārzu, izokšķerēt māju un iebāzt degunu lopu kūtī. Jāņu dienā tava sēta ir visu darīšana, bet citā laikā par to sarunās neielaižas.
Atcerējos kādu gadījumu, kur saimniece šķendējās par kaimiņu, kā gan šim neesot kauna! Sakāmais īss: “Paņēmu binokli, domāju, palūrēšos, ko tad šis tur dara. Un ko tu domā? Vai nav viens! Viņš arī paņēmis binokli un blenž man tieši virsū.”
Varbūt man tikai šķiet, ka esmu kā vientuļa sala Jaunpiebalgas pakalnos. Iespējams, ka no katras debess puses mani novēro kāds binoklis. Nu re! Tīri vai interese pašai tādu iegādāties. Vienmēr taču var aizbildināties, ka skatījos, vai cūkas nerakājas pa labības laukiem.
Uzrunājot lauksaimniekus, var saklausīt vieglu aizvainojumu brīžos, kad pilsētnieki izsakās par laukiem kā pasakainu vietu, kur viss ir skaisti un nekā netrūkst. “Viņiem jau šķiet, ka tas smukums rodas pats no sevis, ka dārzs izravējas, ka govis pašas slaucas un apkopjas. Bet ko gan no pilsētniekiem var gaidīt! Naivie romantiķi,” apmēram tā izklausās zemnieku pārdomas. Tomēr, kad tuvojas nedēļas nogales, no šķūnīšiem tiek izvilktas pļaujmašīnas, aplaistītas puķes un izravētas dobes, jo ieradīsies taču bērni un mazbērni. Taču – kā tad lai atbraucēji gūst to īsto priekšstatu par sūro lauku dzīvi, ja saimnieki teciņiem vien izkopuši katru pagalma stūrīti, lai viss skaisti, lai pasakaini?
Komentāri