Jānis Upenieks Latvijā jārada sistēma un apstākļi, lai mūsus valsts iedzīvotāji būtu spējīgi un ieinteresēti lauksaimniecības un mežu zemi paturēt savā īpašumā, nevis pārdot ārzemniekiem. Katru gadu ārvalstu kompānijas iegādājas vairākus desmitus tūkstošu hektāru lauksaimniecības un mežu zemes, un kas būtiski – ar arvien pieaugošu tendenci.
Grūti precīzi pateikt, cik procentu Latvijas teritorijas šobrīd jau pieder ārzemju pilsoņiem, taču domāju, ka daudzi piekritīs, ka virknē lauku reģionu, neskaitot pašvaldību un valsts zemi, liela daļa zemes platību jau ir nonākusi ārzemnieku rokās. Kas šo faktu padara vēl sāpīgāku – spiedīgo ekonomisko apstākļu dēļ mēs savu zemi pārdodam par “sviestmaizi”. Neko nevar pārmest Latvijas iedzīvotājiem, jo saprotams, ka ir grūti turēties pie savas zemes, ja trūkst finansiālo līdzekļu, lai nodrošinātu elementāras pamatvajadzības – iztiku, apģērbu. Uzskatu, ka tā ir nopietna problēma, kuru nevar uztvert kā pašsaprotamu mūsdienu ekonomiskās un tirgus situācijas sastāvdaļu. Esmu jauns, un atmodas cīņas uz saviem pleciem neiznesu, tomēr zinu, ka viena no Latvijas atmodas cīņu galvenajām idejām bija – būsim saimnieki paši savā zemē. Šī ideja, lai arī laikā gaitā degradēta, tomēr ir godājama un sargājama. Bet turpinoties esošajiem procesiem, tas nebūs iespējams, un mūsu reiz mērķis par saimniekošanu pašu zemē būs palicis vien par skaistu sapni. Bail pat iedomāties, kas notiks tad, kad beigsies pārejas periods ar ierobežojumiem, kas neļauj ārvalstniekiem iegādāties Latvijas lauksaimniecības un meža zemi (šobrīd ārvalstniekiem vienīgā iespēja zemi iegādāties ir ar juridisku personu starpniecību). Jau 2014.gadā visi ierobežojumi būs atcelti un tos pagarināt vairs nebūs iespējams. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim būs tiesības iegūt Latvijas zemi savā īpašumā. Ko darīt? Latvijā ir daudz runāts par veidiem, kā veicināt to, lai zeme paliek Latvijas iedzīvotāju īpašumā, tomēr līdz reāliem darbiem mēs tā arī neesam nonākuši. Ar varu un ierobežojumiem mēs ārvalstu pilsoņus nevaram atturēt no zemes iegādes. Arī šķēršļus mēs likt nevaram, jo tas būtu pretrunā ar Eiropas Savienības brīvā tirgus principiem. Mums ir jārada apstākļi, lai vietējie iedzīvotāji varētu, un būtu ieinteresēti iegādāties zemi un to apsaimniekotu.
Virziens, kas visvairāk būtu jāattīsta būtu īpaša fonda izveide, caur kuru ar banku starpniecību, un valsts iesaisti, iedzīvotāji par īpaši izdevīgiem nosacījumiem varētu iegādāties lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi. Protams, ar nosacījumiem, ka šī zeme tiešām tiks izmantota. Šādi fondi ir izveidoti vairākās valstīs, un šī sistēma sevi jau ir pierādījusi. Galvenais, ir nodrošināt izdevīgus nosacījumus un apstākļus, lai vietējie iedzīvotāji justu valsts atbalstu, un būtu droši par savu izvēli. Otrs virziens ir mūsus pašu pensiju fondu nauda – teju 1 miljards latu! Šobrīd situācija ir tāda, ka mēs ne tikai neveicinām savas valsts izaugsmi ar mūsu iedzīvotāju nacionālo kapitālu – gluži otrādi mēs vēl maksājam par šīs naudas uzturēšanu ārzemju bankām, bet pats kapitāls tiek ieguldīts citu valstu ekonomikā. Es aicinu radīt sistēmu un iespēju pensiju fondiem naudu ieguldīt Latvijas ekonomikā – meža un lauksaimniecības zemju iegādē! Kāpēc, piemēram, Skandināvijas pensiju fondi milzīgos tempos izpērk Latvijas mežu un lauksamniecības zemi, kas ir mūsu valsts nacionālais dārgums? Skandināvijas valstīs Pensiju fondi ir ieguldījuši naudu mežsaimniecības un lauksaimniecības uzņēmumos, kas aktīvi uzpērk Latvijas zemi. Lauksaimniecības un mežu zemes iegāde ir ļoti laba pensiju fonda investīcija, bet Latvijas fondu vidū tā praktiski nav attīstīta. Jautājums kāpēc?
Latvijas zeme ir mūsu nacionālais dārgums – zemes ir tik cik ir, un to nevar saražot, to nevar pavairot! Tāpēc valsts pienākums ir darīt visu iespējamo, lai Latvijas zeme paliek Latvijas iedzīvotāju rokās!
Komentāri