Latvijas pusaudži vairāk tic savām iespējām un pašu personības lomai turpmākajā izaugsmē. Starp teju 80 valstīm mēs ar savu jauniešu redzējumu esam iekļuvuši optimistiskākajā sešiniekā.
Ar šādu visnotaļ negaidītu atziņu pārsteigusi Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (Programme for International Student Assessment, PISA) jaunākais ziņojums.
Vērienīgā pētījuma, ko ik pēc trim gadiem sadarbības valstīs īsteno Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD), mērķis ir salīdzināt piecpadsmitgadīgo pusaudžu lasītprasmi, matemātikas un dabaszinātņu izpratni, kā arī šī vecuma jauniešu spējas risināt reālās dzīves sarežģījumus. Lai gan pēdējais pētījums ir noticis šķietami sen – 2018.gadā, tā autori arvien jaunus secinājumus publisko joprojām.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), vēstot par PISA jaunāko ziņojumu, uzsver – starp 79 pētījuma dalībvalstīm mūsu piecpadsmitgadniekiem krietni vairāk piemīt uzskats, ka “viņi var attīstīt savas spējas un veicināt savu izaugsmi”. Latvijā 72,6% pusaudžu atzīst, ka viņu spējas un apstākļi nav fiksēti un tos var mainīt. Vēl augstāks šis rādītājs ir tikai piecās valstīs – Igaunijā (77%), Dānijā (75%), Vācijā (74%), Islandē (72,7%) un Īrijā (72,7%). Vidējais pozitīvās pārliecības radītājs OECD dalībvalstu lokā bijis 62,6%. Vēl kāda interesanta nianse – kopumā 32 pētījuma dalībvalstīs (arī Latvijā) zēnu un meiteņu uzskatos par savām iespējām nav būtisku atšķirību.
Ziņojumā secināts, ka skolēni, kuriem ir lielāka ticība savām spējām un paļaušanās uz tām, izjūt lielāku piederību savai skolai, labi tajā jūtas un kopumā ir apmierinātāki ar dzīvi. Skolēni ar izaugsmes domāšanu izvirza augstākus mācību mērķus, ir vairāk motivēti mācīties un mazāk saskaras ar bailēm no neveiksmēm. Turklāt viņi guvuši augstākus rezultātus PISA 2018 testos lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs.
Pētījuma autori arī norādījuši, ka skolēnu izaugsmes domāšanu veicina pedagogu atbalsts, mācību metožu pielāgošana, kā arī atgriezeniskās saites nodrošināšana par skolēna stiprajām pusēm. Tātad – akcentēta tieši pedagogu loma, radot izaugsmes domāšanai rosinošu vidi.
Kas vēl varētu būt par pamatu šai pozitīvajai tendencei Latvijas skolēnu vidū, par to “Druva” jautāja divām mūspuses pedagoģēm. Lai gan neviena nebija ar šādu jautājumu iepriekš saskārusies, viņas atklāja savus minējumus, kas, visticamāk, patlaban stiprina jauniešu ticību sev.
Cēsu Valsts ģimnāzijas (CVĢ) direktores vietniece audzināšanas jomā Vineta Stīpniece nešaubās, ka lielākoties skolēna mērķtiecīgā virzība un līdzdalība savas nākotnes kaldināšanā ir ģimenes ieguldījums – vai nu tradīcijas, vai spēja saskatīt bērna talantus un tos ievirzīt auglīgā gultnē. Taču V.Stīpniece ir pārliecināta, ka jauniešu cerības un izpratni vairo pieejamais informācijas apjoms, ko katra izglītības iestāde par sevi cenšas sniegt skolēnam. Arī finansiālais jautājums mācībām un prasmju attīstīšanai vismaz nacionālā līmenī, visticamāk, nav tik sāpīgs. Latvijā ir visnotaļ plašas valsts apmaksātās izglītības iespējas, tostarp arī budžeta vietas starptautiski atzītajās augstskolās. Tāpat attālums līdz kvalitatīvai augstākajai izglītībai nav liels. Piemēram, tepat Cēsīs vien ir trīs augstskolu filiāles, tehnikums, Vidzemes Augstskola Valmierā gandrīz blakus un pat Rīga ar vēl plašākām iespējām nav aiz trejdeviņām jūrām. Arī kopmītņu jautājums nav sarežģījums, daudzām augstskolām ir lielas dienesta viesnīcas un “ne par lielām naudām”, kas jaunieša vecākiem jeb ģimenes budžetam nav mazsvarīgi. Vēl CVĢ direktores vietniece, kura regulāri organizē ģimnāzistiem sarunas ar dažādu profesiju pārstāvjiem, atgādina – jau ilgāku laiku arī mūspusē ir plaši izvērsta karjeras izglītības programma. Tā nenoliedzami “tieši uzrunā skolēnu ne tikai ar informāciju, bet arī dzīvu pieredzi”. Tāpat savs nopelns jaunās paaudzes pārliecinātības sekmēšanā ir Ēnu dienai un brīvprātīgā darba kustībai Latvijā.
Savukārt Raunas vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā Justīne Buliņa pieļauj, ka tie varētu būt jau pirmie augļi pēdējā desmitgadē intensificētajam un jau sistēmiskajam darbam ar jaunatni – daudzo jauniešu centru nostiprināšanās, Eiropas fondu finansētie un uz jauniešiem vērstie projekti. “Jauniešu centri – tās ir tās tipiskās vietas, kur iesakņojas izjūta “nāc un dari!”,” atzīmē šīs skolas pārstāve, vienlaikus paužot pārliecību, ka labākos rezultātus vēl tikai redzēsim pēc kādiem desmit gadiem. Kā pretrunīgu, taču, iespējams, arīdzan Latvijas kontekstā trāpīgu minējumu J.Buliņa teic – ticība savam darbam varētu būt saistīta ar vēl no iepriekšējām paaudzēm mantotu disciplīnas izjūtu tās labākajā gaismā. Daļēji pārdisciplinētība un pārprasta darba tikuma vērtība ir aspekti, ar ko savā darbā pedagogi un jauniešu speciālisti patlaban cenšas cīnīties, lai mācītu sev dot vairāk brīvību. Taču J.Buliņa arī atzīmē – ja vecāku un vecvecāku piemērs nav uzspiests, tas var stiprināt jaunajā cilvēkā pārliecību par sava ieguldījuma lomu paša nākotnes iespēju veidošanā.
Izaugsmes domāšana šī pētījuma kontekstā ir “pārliecība, ka indivīda spējas un inteliģenci laika gaitā iespējams attīstīt”. Turpretī cilvēki ar fiksētu domāšanu talantus un inteliģenci uztver kā nemaināmu un iedzimtu.
Šādu apjomīgu pētījumu OECD rīko ik pēc trim gadiem, taču patlaban organizācijas mājaslapā lasāms, ka nolemts šī gada datu atlasi atlikt uz 2022.gadu un sākotnēji iecerēto 2024.gada pētījumu arī nobīdīt par gadu. Šāds lēmums pamatots ar vēlmi pētījumā izgaismot tieši pandēmijas un tās tūlītējo seku, kā arī vēlākā periodā radušās izmaiņas skolēnu prasmēs un attieksmē.
Komentāri