Tā sauktajos padomju laikos galvenais bija blats jeb sarunāšana – sākot ar desas vai gaļas gabaliņu un beidzot ar teātra biļetēm. Līdzīgi bija ar budžeta vai kādu citu labumu dabūšanu republikai – labas attiecības, nacionālie našķi un īpaša uzņemšana, ja augstais priekšnieks ieradās aplaimotajā republikā.
Mūsdienu Krievijā personīgā uzticamība un arī starptautisko attiecību kārtošana caur savējiem ir ierasta lieta. Katrā valstī tiek meklēti cilvēki, kuriem būtu izdevīgas īpašās attiecības ar cilvēkiem no Krievijas un kuri kaut kā varētu ietekmēt valsts politiku. Savulaik tādu mazu skandāliņu izraisīja tas, ka bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders tika pie labi apmaksāta amata “Nord Stream” cauruļvada projektā pēc tam, kad aizgāja no politikas. Kā zināms, “Nord Stream” projekts bija daļa no ekskluzīvas vienošanās starp Maskavu un Berlīni. Daudzi eksperti uzskatīja, ka daudz lētāk būtu uzbūvēt sauszemes cauruļvadu caur Austrumeiropu un sacīja, ka “Nord Stream” mērķis jau no paša sākuma ir bijis apiet tās valstis, kuras Maskava vēl joprojām uzskata par savas ietekmes sfēras daļu. Ietekmīgais laikraksts “The Wall Street Journal” (WSJ) toreiz šo projektu nodēvēja par “Molotova-Ribentropa cauruļvadu” un rakstīja: “Krievijas ģeopolitiskais vēstījums ir skaidrs: tā neuzticas jaunajām ES dalībvalstīm kā tranzīta valstīm vai pat kā enerģētikas patērētājiem, un [Maskava] ir gatava uz milzīgiem izdevumiem, lai tās apietu. Cits vēstījums – vai apslēpti draudi ir, ka “Nord Stream” ļaus Kremlim nogriezt gāzes piegādes Austrumeiropai caur pašreizējiem cauruļvadiem, nesamazinot enerģētikas piegādes Vācijai.”
Tas bija 2009. gadā. Vai Krievijas metodes citu valstu ietekmēšanai ir mainījušās, un vai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu politiķu vidū vairs nav cilvēku, kas ir gatavi savu interešu vārdā pārkāpt jebkurus principus?
Starp citu, izskatās, ka ASV prezidenta kandidāta Donalda Trampa, kurš sola, ka NATO neievērošot 5. pantu pret visām valstīm vienādi, vēlēšanu kampaņas vadītājs Pols Meneforts ir saņēmis vairākus miljonus dolāru no Kremļa drauga, bijušā Ukrainas prezidenta Janukoviča. Pašlaik dokumenti, kas to apliecina, tiek pētīti.
2016. gada augustā koalīcijas partneri var turpināt tincināt Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), kāpēc slepus un neformāli jātiekas ar Krievijas premjerministra vietnieku. Var turpināt brīnīties, kā gan Latvija, Eiropas Savienības dalībvalsts, varētu apiet ES noteiktās sankcijas pret Krieviju un, piemēram, sākt tirgoties ar lauksaimniecības produktiem, ja Kremlis Latvijai izrādītu īpašu pretimnākšanu. Var, protams, atcerēties, ka daudzi ZZS spices vīri ir labi un veiksmīgi darbojušies padomju laikos un viņiem sarunāšana acīmredzot ir augstāk par likumiem, līgumiem un principiem. Un var sacīt, ka ZZS ministri spēlē uz vēlētājiem, rādot, cik ļoti par tiem rūpējas, jo Krievijas noteiktās atbildes sankcijas tiešām skar arī ES valstis, it īpaši Austrumeiropu. To visu var teikt un var arī secināt, ka rūpes par vēlētājiem (piemēram, zemniekiem) patiesībā ir viens liels blefs, jo nav domājams, ka Latvija varētu ignorēt kopējo ES politiku attiecībā pret Krieviju.
Vēl var sacīt, ka Vācijas, Itālijas un arī Francijas attieksme pret Krieviju pamazām kļūst pielaidīgāka. Pat Lielbritānijas jaunā premjere Terēza Meja, kura nesen paziņoja, ka Krievija ir nopietns drošības drauds un tādēļ briti atjaunos un modernizēs savu kodolarsenālu, plāno tikties ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.
Tas viss tā ir, tomēr, manuprāt, notiekošais ir kā signāls kam nopietnākam un draudīgākam.
Pirmkārt, nevienai no minētajām valstīm nav tiešās robežas ar Krieviju, tādēļ tās jūtas daudz drošāk un acīmredzot ik pa brīdim savas “spēlītes” ar Krieviju var atļauties. Otrkārt, šī iemesla dēļ Latvijai ES neapšaubāmi ir vajadzīga vairāk nekā kaut vai britiem, un šādas “neformālas tikšanās” ES pamatus nestiprina. Treškārt, ZZS attieksme pret šo tikšanos liek domāt, ka dažam labam ir pilnīgi vienalga, kādā savienībā ir vai nav Latvija, kas vispār notiek, ja tikai var sakārtot savu biznesu vai dabūt vēlētāju balsis.
Atgādināt par to, ka principi reizēm maksā naudu un ka tā vārdā, kuras mēs taču vismaz oficiāli dēvējam par vērtībām (brīvība, neatkarība, demokrātija), reizēm nākas atteikties no ērtākas dzīves, laikam ir pavisam naivi un smieklīgi.
Komentāri