Jau labu laiku sabiedriskajos medijos dzirdam un redzam atgādinājumus par Baltijas ceļa 30.gadadienu. Šodien tā diena ir klāt un notiek dažādi atceres pasākumi. Tajos piedalīsies gan tie, kas piedzīvoja 1989.gada 23. augustu, gan tie, kuri par to tikai dzirdējuši, redzējuši fotogrāfijās, dokumentālo filmu kadros. Jādomā, ka dalībnieku būs daudz, un, ja arī nebūs, nekas jau nenotiks, pasākumi būs notikuši šā vai tā.
Toreiz, 1989.gada 23.augustā, dalībnieku daudzumam bija izšķiroša nozīme: tikai tad, ja visa 600 km ceļa garumā nostāsies rokās sadevušies cilvēki, iecerētā akcija būs uzskatāma par izdevušos. Un izdevās! Šodien daudzi izsaka izbrīnu, kā tas toreiz bez mobilajiem telefoniem bija iespējams. Kā katrs zināja, kur būt, kur palikt, kur atstāt transportlīdzekļus? Arī pašiem notikuma dalībniekiem jāmēģina atcerēties – patiešām, kā?
Tad arī atmiņā pamostas tā īpašā sajūta, kas toreiz vienlaicīgi mājoja katra sirdī, radot neizskaidrojamu vienotības, pašpārliecības, ticības gaisotni, kurā ātri un brīvi katra ziņa pārvietojās neticamā ātrumā, jo cilvēki šīs ziņas, informāciju ļoti gaidīja. Protams, nenovērtējamu darbu, kuru neviens neuzskatīja par darbu, bet misiju, izdarīja Tautas frontes pārstāvji gan pirms, gan pašas akcijas laikā, koordinējot, ziņojot, informējot, pārlūkojot katru dzīvās ķēdes posmu, lai nekur nepaliktu tukšums. Tas bija ne tikai vēsturiski un politiski ārkārtīgi svarīgs, bet neatstāstāmi skaists notikums! Un laimīgs var būt katrs, kas tajā piedalījās. Tagad var teikt, ka esam bijuši izredzēti, kaut ko tādu piedzīvojot. Vien žēl, ka ne tikai mobilo telefonu nebija, nebija arī fotoaparātu, vismaz līdzi paņemti retajam.
Šodien piedalīsimies atceres pasākumos, varbūt tikai pie televizora ekrāna. Domājot par to, kāpēc tik maz dalībnieku pie ugunskuriem, atceroties barikāžu notikumus janvārī, ir aizdomas, ka negribas vilties, jo zinām – sajūtas vairs nebūs tādas.
Tomēr aizmirst un nestāstīt par šiem notikumiem nākamajām paaudzēm nedrīkst. Sajūtas tālāk nenodosim, bet vēsti par tautas gara spēku, uzdrīkstēšanos un spēju vienoties kopīgam mērķim – nodosim gan.
Viens no vēsturiskajam notikumam veltītajiem pasākumiem – retro automašīnu brauciens Baltijas ceļā – jau noticis. Domāju, tas varētu kļūt par ikgadēju notikumu. Un būtu labi, ja katrā automašīnā sēdētu ne tikai tā laika dalībnieki, bet vismaz vēl viens, kurš 1989. gadā pasaulē nemaz nebija nācis.
Komentāri