Laiks skrien, tik tikko tiec līdzi. Un te – stop! Laiks apstājas, un katra minūte kļūst dzīves vērta.
Tā laiks apstājās 24.februāra rītā Ukrainā, kad Krievija sāka masīvu militāru uzbrukumu. Minūtes Ukrainā neizsakāmi pagarināja sprādzienu un tanku dārdoņa. Katrs nākamais laika milimetrs bija nāves draudu pilns.
Ik stunda un minūte kļuva arvien ilgāka un notikumu ietilpīgāka visā pasaulē. Šausmas, kurām īsti varēja būt noticējuši tikai labi informēti militāristi un politiķi, pastiepa laika vienību garumu tā, ka globālu politisku lēmumu pieņemšana, kas parasti aizņem pat gadus, satilpst stundās un dienās.
Minūtes un stundas kļuvušas par ziņotājām, par vēstnesēm, liek sastingt agresora radīto šausmu absurdumā, liek ietrīcēties bailēs par likteņiem, bet arī apjaust spēku, kas rodas, kad laiks top par vienotu telpu, lai kur kurš atrastos un cik rādītu pulkstenis.
Līdz 2.marta pulksten 6.33, kad pirms sešām dienām Latvijas Televīzija informēja, ka Putins paziņojis par militāras operācijas sākšanu Ukrainā, šorīt pusē septiņos bija pagājušas 8640 minūtes. Tikai. Bet cilvēku dzīvēs un dzīvībās, tautu un cilvēces likteņos tajās pagāja laikmets. Aizslaucīts daudz no tā, uz kā balstījās eiropeiskās sabiedrības dzīve. Taču spilgtākas un nepārprotamākas kļuvušas vērtības: demokrātija, neatkarība, solidaritāte, vienotība. Tās nevar aizslaucīt agresors, lai cik biedējoši tas piepilda ik pēdējo septiņu dienu minūti.
Komentāri