Atbildīgus lēmumus pieņemt nav ne viegli, ne vienkārši, īpaši, ja tie svarīgi visas valsts mērogā. Tomēr izvairīties no to pieņemšanas nav iespējams, un skaidrības ieviešanai – būt vai nebūt Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem – pienācis nudien pēdējais brīdis. Pavisam drīz skolēniem sāksies vasaras brīvlaiks, kas arī jāplāno gan skolēniem pašiem, gan viņu vecākiem, gan pedagogiem. Galīgo lēmumu valdība sola paziņot maija izskaņā, kas patiešām būs pēdējais brīdis. Tikmēr diskusijas par šo tēmu uzvirmo un noplok, atkal uzvirmo, parādot visdažādākos viedokļus un secinājumus un, kā jau tas līdzīgos gadījumos notiek, sabiedrībai sadaloties divās pretējās frontēs: vieni saka – svētkiem būt; otri – svētki atkal jāatliek vai jāatceļ vispār. Pārliecinoši savu viedokli aizstāv un argumentā abas puses, un abām ir sava taisnība.
Kā var nepiekrist, ka pulcēšanās tik lielos pūļos, kādus apvieno svētku dalībnieki, joprojām rada draudus mūsu visu veselībai, pat dzīvībai. Turklāt, ja pēc svētkiem atkal pasliktinātos saslimstības rādītāji, īpaši skolu jaunatnes vidū, apdraudēts būtu skolu darbs klātienē nākamajā mācību gadā. To taču mēs negribam? Te iebildumu nav, tādēļ svaru kausi sliecas par labu svētku atcelšanai.
Bet kā var neņemt vērā – ir ieguldīts grandiozs piecu gadu darbs, repertuārs apgūts, scenāriji gatavi, turklāt svētku dalībnieki izaug un aiziet no saviem kolektīviem, jaunajiem jāsāk apgūt visu no sākuma. Pedagogi un vecāki ziņo, ka pasliktinās bērnu psihoemocionālā veselība, viņiem kopbūtne vajadzīga kā gaiss elpošanai. Un svaru kausi sliecas par labu svētkiem.
Sarežģītajā situācijā organizatori un atbildīgās personas Izglītības un zinātnes ministrijā un tās struktūrvienībā Valsts jaunatnes iniciatīvu centrā izvēlējušās kompromisu: svētkiem jānotiek šobrīd modernajā e-formātā, ņemot vērā īpašo situāciju, stingri ievērojot drošības pasākumus, bez pulcēšanās galvaspilsētā, bet repertuāru izdziedot un izdejojot savā skolā, pagastā vai pilsētā, visas aktivitātes filmējot, fotografējot, to parādot un saglabājot vienotā datu bāzē. Un katram, sākot no dalībniekiem līdz atbildīgajai pašvaldībai, dota izvēles brīvība – piedalīties vai nē.
Un atkal domas dalās. Patiesi, kas tie par svētkiem bez lielajām skatuvēm, bez svētku gājiena, bez raibu raibās tērpu un vainagu vizuļošanas un ņirbas, bez tās neaprakstāmās un neatstāstāmās prieka un lepnuma jaudas, kopības izjūtas, ko dod šādi svētki to tradicionālajā izpausmē. Jāpiekrīt – tie nebūs īsti tie svētki, kas gaidīti, uz kuriem iets, kuros piedalīties sapņo tik daudzi! Un vairākas pašvaldības pieņēmušas lēmumu šādu svētku formu neakceptēt, cerams, uzklausot tiešo svētku dalībnieku viedokli.
Ko lems valdība? Vai atbalstīs organizatoru priekšlikumu svētkus īstenot pavisam citā formā? Šobrīd, domāju, lēmumu pieņemt vairs nevajadzētu būt grūti. Svētku dalībnieki jau ir izteikuši savu viedokli: atsaucoties organizatoru iniciatīvai, dalībai XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos reģistrējušies 2090 kolektīvi ar 40 049 dalībniekiem. Manuprāt, debates slēgtas.
Komentāri