Aizvadīts 1.aprīlis, ko saucam arī par joku dienu. Jāatzīst, ka jokošana šajā dienā gan kopumā gājusi mazumā. Pirms gadiem 1.aprīlī joku ziņas bija visos portālos, laikrakstos, televīzijas pārraidēs – visur.
Tagad tā ir vēsture, vien retumis kādā ziņu portālā var samanīt arī joku ziņas. Pareizi gan laikam ir, jo tāpat jau sociālos tīklus pārpludina viltus ziņas, un patiesībā arī joku ziņas var uzskatīt par tādām. Arī “Druvas” vēsturē ir fakti, kad 1.aprīļa joku ziņas uztvertas nopietni un pat pārpublicētas.
Šobrīd joku diena palikusi vien cilvēku ikdienas saziņā, taču arī tajā tik zināmie vārdi “april, april” skan arvien retāk. Arī daži “Druvas” aptaujātie atzina, ka tas izgājis no modes. Dažs atzina, ka agrāk, kad bērni bijuši mazāki, vēl centušies vecākus izjokot, taču tagad aprīļa joki nolikti malā.
“Nezinu kāpēc, bet tas vairs neliekas smieklīgi. Un kāpēc gan jokiem tikai viena diena? Man pareizāk liekas, ka jājoko tad, kad ir par ko jokot, kad gribas to darīt. Un dzīve itin bieži taču piespēlē dažādas smieklīgas situācijas, jautrus notikumus, uzrakstus, ko smieklīgu sociālajos tīklos. Ir taču forši, ja izlasi ko smieklīgu, padalies ar draugiem, un tai dienai vienu plusiņu var ierakstīt vairāk,” atzīst Andris Tavars.
Nereti dzirdēts, ka latviešiem ar humoru nemaz tik viegli neiet. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks savulaik norādījis, ka, lai arī kopumā latviešiem jokotprasmes netrūkst, latviešu humors bieži ir galvenokārt pamācošs un zobgalīgs. Latviešu joki vairāk tendēti uz pasmiešanos, nevis smiešanos, uz zobgalību, satīru un sarkasmu, tāpēc nereti šāda joka adresāts drīzāk ņems ļaunā, ka par viņu pajokots.
Jāatzīst, ka novērtēt humoru, vai tas labs, slikts vai viduvējs, ir gandrīz neiespējami, jo dažādos laikos, dažādās sabiedrībās cilvēkiem ir atšķirīgas humora izjūtas. Kas vienam šķitīs smieklīgi, citam, iespējams, izraisīs neizpratni. Lai arī ļoti bieži, raksturojot kādu cilvēku, dzirdam apzīmējumu – laba humora izjūta, tas ir samērā grūti definējams jēdziens.
Aktrise, Cēsu Mazā teātra dibinātāja Ilze Lieckalniņa atzīst, ka latviešiem ir ļoti savdabīgs humors: “Problēma tajā, ka mēs neprotam pasmieties par sevi, tas nāk ļoti grūti, daudz vieglāk ir smieties par citiem. Par kaimiņu vienmēr vieglāk pasmieties, ar to latvieši atšķiras no lielajām nācijām, kas par sevi prot pasmieties ļoti veselīgi, bez aizspriedumiem, aizvainojumiem. Mazajām nācijām tas nāk ļoti grūti, bet, to iemācoties, humora izjūta attīstās pareizajā virzienā. Tiesa, man nav receptes, kā to var iemācīties. Iespējams, tas ir pašcieņas jautājums. Ja valda uzskats, ka mēs esam tādi maziņi, kam visi dara pāri, tad skaidrs, ka par sevi nekāda smiešanās nebūs. Iespējams, mums vēl šajā jomā jāaug, bet tam ir visas iespējas!”
Latvijas teātros tiek iestudētas arī komēdijas, ir pat spīdoši iestudējumi, taču nākas arī piedzīvot vilšanos. I. Lieckalniņa norāda, ka komēdiju iestudēšana prasa ļoti lielu darbu: “Labu komēdiju uztaisīt ir ļoti grūti. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka tā jau tāda vienkārša lieta, kas tur – komēdija, bet patiesībā jāiegulda ļoti daudz darba, lai dabūtu to vieglumu, to nepiespiestību, to humora stīgu. Man prātā nāk Bidstrupa karikatūra, kurā viņš attēloja tās mokas, kas jāpiedzīvo humoristam, lai dabūtu labu rezultātu. Mums nav komēdiju, humoresku rakstīšanas skolas, tāpēc arī trūkst kvalitatīvu darbu. Lai uzrakstītu labu komēdiju, jāvelta daudz laika, darba, lai iestudētu – tikpat.”
Nav zināms, vai šobrīd notiek kāda anekdošu apkopošana, jo katram laikam ir savs humors, savi joki un tas, par ko smējāmies padomijas laikā, Atmodas gados, šobrīd, visticamāk, vairs smieklus neizraisa, lai gan daudz kas atkarīgs no pasniegšanas veida. Pirmskara Latvijā tika izdoti vairāku sējumu “Latviešu tautas anekdotes”, tur var lasīt, par ko tad latvietis smējies. Vai šobrīd par to nāk smiekli, tas laikam katram jāpārbauda pašam. Taču tas parāda, ka latvieši jokojušies dažādos līmeņos, bijis gan visos laikos ejošais humors “zem jostas vietas”, kur gan ļoti būtiski noturēt zināmu robežu. Nav trūcis arī melnā humora, ko pārsvarā saistām ar angļu humoru, taču arī latviešiem tā nav trūcis. Piemēram, šī anekdote: “Mežā reiz cērtot malku, vīrs pārcērt kāju. Atbraucis mājās, viņš sūdzas: “Vai, sieviņ, kāda man nelaime notika. Zābaks pušu un kāja pušu.” Uz to sieva sašutusi saka: “Vai velns, varbūt jaunā zeķe arī pušu!'”
Runājot par humoru “zem jostas vietas”, jābūt ļoti uzmanīgam, jo, kā jau minēts, jāzina robeža, kas katrā sabiedrībā ir citāda. To pašu var attiecināt uz profesionālajiem jokiem – humors, kas šķiet pašsaprotams ārstiem, apbedīšanas darbiniekiem, vēl kādas profesijas pārstāvjiem, ar to nesaistītajiem var likties kaut kas apgrēcīgs.
Var citēt vēl kādu K. Sedlenieka atziņu: “Ņemot vērā, ka smiekli pagarina mūžu un mums, latviešiem, ar mūža ilgumu ir tā, kā ir, varam secināt, ka latvieši kopumā smejas par maz.”
Komentāri