Nesenā Vladimira Putina “pazušana” kā pārbaude sabiedrības reakcijai, atklāsmes, ar kurām viņš nācis klajā it kā dokumentālajā filmā “Krima. Ceļš uz Dzimteni”, Krievijas militārās tehnikas plūsma pāri robežai uz Ukrainas teritoriju un kaujinieku pārgrupēšanās liecina, ka drīzumā, visticamāk, gaidāms nopietns uzbrukums Mariupoles virzienā, lai izveidotu sauzemes pieeju Krimai. Ja tā notiks, risinājumi tiks meklēti Ukrainas, NATO un Eiropas Savienības savstarpējās sarunās, un Latvijas skatījums, protams, būs tikai viena balss kopējā korī.
Neapšaubāmi Latvijai pietiek arī savu problēmu, ar kuru risinājumu iet kā pa celmiem. Viena no tām ir komentāros jau ne reizi vien pieminētais informācijas karš, kas situācijā, kad attālums līdz karam patiesībā vairs nav mērāms kilometros, kļūst par “īstā kara” sastāvdaļu.
Par to, vai beidzot kaut kas tiek darīts, Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei vaicāju sarunā dažas dienas pirms 16. marta.
“Tas, ka tik ilgi mediju laukā nekas netika darīts, ir atstājis ļoti smagas sekas. Mediju joma ir kļuvusi par nacionālās drošības jautājumu. Mēs redzam, kāda ir Kremļa Krievija un kāds ir informatīvā kara tālejošais mērķis – iegūt nozīmīgas Latvijas iedzīvotāju daļas sirdis un prātus, lai viņi sāktu aizstāvēt Kremļa, nevis savas valsts intereses Latvijā. Džordžs Orvels ir teicis, ka vara nozīmē sadalīt cilvēku prātus gabaliņos un salikt tos atkal kopā no jauna – pēc savas izvēles. Skatoties, kā rīkojas Kremlis, ir skaidrs, ka šos vārdus bez ironijas un sarkasma varētu būt teicis arī Vladimirs Putins – kā savas rīcības vadmotīvu,” sacīja I. Mūrniece, skaidrojot savu nostāju šajā jautājumā. Viņa arī atgādināja, kas tika darīts iepriekšējās Saeimas laikā: “Kad vadīju Cilvēktiesību komisiju, tika piešķirta nauda monitoringa centram, jo tas ir vajadzīgs, lai saprastu, kas notiek mediju telpā, un lai medijus varētu sodīt pārkāpumu gadījumos. Protams, monitoringa centram ir jāpaplašinās un jānostiprinās, tādēļ saistībā ar budžetu Cilvēktiesību komisija (tajā šajā Saeimā strādā arī I. Mūrniece – aut.) virzīja divas ieceres. Pirmā bija par Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) monitoringa centra jaudas palielināšanu, papildus piešķirot finansējumu divām darba vietām. Otra iecere bija Latgales radio studijas veidošana pie Latvijas Radio. Cilvēktiesību komisija nobalsoja par finansējumu gan monitoringa centram, gan Latgales radio. Man ir grūti komentēt, kas notika Budžeta un finanšu komisijā, kad jautājums tur tika apspriests, bet – nebija pozitīva lēmuma. Budžets virzījās ļoti strauji, pieļauju, ka šos jautājumus nebija laika pārrunāt.”
Lasītāji droši vien atceras, ka, pieņemot šī gada budžetu, koalīcija finansējumu minētajiem mērķiem nepiešķīra, tādēļ vaicāju Saeimas priekšsēdētājai, kādēļ viņa pati nebalsoja par finansējuma piešķiršanu Saeimas plenārsēdē? Atbilde bija visai pārsteidzoša – varētu krist valdība. Vaicāju vēlreiz, vai tiešām balsojums varēja apdraudēt valdību? Koalīcijai taču pietiek balsu, lai valdību nevarētu nomest. I. Mūrnieces atbilde lika domāt, ka ne visi koalīcijas deputāti ir tik lieli patrioti, par kādiem sevi sauc: “Ja tiktu pieņemta kāda nesaskaņota pozīcija budžetā, tad gala balsojumā par budžetu kopumā to varētu nepieņemt. Un tas ir risks valdībai, jo dažu koalīcijas deputātu nostāja varētu mainīties.”
Labā ziņa šajā stāstā ir tā, ka jautājums par mediju centra kapacitātes palielināšanu un Latgales radio studiju tiek klusiņām bīdīts pa varas gaiteņiem. I. Mūrniece saka, ka tagad šis jautājums ir “nolikts uz galda”: “Mēs esam paņēmuši to atpakaļ izskatīšanai, un tas šobrīd tiek risināts. Pirmkārt, ir jāpalielina monitoringa centra kapacitāte, un es esmu pārliecināta, ka tas tuvākajā laikā notiks. Otrkārt, tiek strādāts pie vairākiem risinājumiem, jautājums ir tikai par to, kuru izvēlēties, lai stiprinātu medijus Latgalē un lai valsts nauda tiktu izmantota pēc iespējas efektīvāk.”
Ar vārdu sakot, valsts beidzot šajā jautājumā darīs to, ko izdarīt vajadzēja jau sen, tomēr bažas par dažas labas Saeimas frakcijas lojalitāti Latvijai paliek. Un robežšķirtne starp lojāliem un nelojāliem Latvijas pilsoņiem un deputātiem ne vienmēr ir novelkama pa etniskajām robežām. Sallija Benfelde
Komentāri