Lai uzlabotu Latvijas demogrāfisko situāciju un līdz 2020. gadam jaundzimušo skaits Latvijā pārsniegtu mirstības rādītājus, Nacionālajā attīstības plānā noteikts mērķis – 2014.gadā mūsu valstī jāpiedzimst vismaz 23 tūkstošiem mazuļu. Saeima jau ir pieņēmusi vairākus pozitīvus grozījumus bērnu pabalstu sistēmā, tomēr tas neesot pietiekami, tāpēc šodien paredzēta diskusija „Demogrāfiskās atveseļošanās ceļa kartes veidošana”, ar to plānots uzsākt intensīvu darbu, lai tuvākajos gados panāktu būtisku demogrāfisko izrāvienu – izvērtējot un nosakot atbilstošākos priekšlikumus, politikas instrumentus un atbalsta mehānismus dzimstības veicināšanai.
Demogrāfiskā atveseļošanās tāpat kā reemigrācijas plāns sāk skanēt smieklīgi, jo par to jau ilgi tāda runāšana dzirdama, tikai rezultātu nav. Arī šajā gadījumā ar skaisti uzrakstītiem vārdiem papīrā (Nacionālajā attīstības plānā) vien nepietiks. Demogrāfijas negatīvās tendences rada daudzu problēmu kopums. Lai gan atsevišķiem pabalstiem, piemēram, bērna kopšanas un vecāku pabalstam minimālais apmērs ir palielinājies, taču diezin vai tas motivēs ģimeņu izvēli par labu vēl kādam bērnam. Jo jāatzīst, ka trūcīgo un maznodrošināto personu statusā nereti ir tieši daudzbērnu ģimenes. Tātad kaut kas atbalsta sistēmā īsti nav kārtībā.
Un kas būs tie, kas veidos ģimenes, ja sabiedrība mums pieprasa – vajag izglītību, jāveido karjera, jāsapelna naudu un citi labumi, tikai tad jādomā par ģimeni un bērniem. Nupat kādā diskusijā dzirdēju izskanam, ka problēmas pamatā ir atslēgvārds – atbildība. Bērns ir ne tikai prieks un laime, bet arī atbildība un izdevumi. Tiek lēsts, ka 80 procentiem vīriešu ap 30 gadiem nav bērnu. Tas mudina domāt, ka cilvēki nav droši par sevi, savu materiālo stāvokli, un kādēļ gan tiem uzņemties vēl lielāku atbildību.
Var jau teikt, ka sociālo sistēmu Latvijā un Īrijā nav pareizi salīdzināt, taču tā skar arī mūs. Nupat runāju ar paziņu, kurai Īrijā piedzima divi bērni. Viņa saka, ka vēlētos atgriezties dzimtenē un gribētu vēl trešo mazuli, taču saprotot, ka Latvijā viņa to “nepavilkšot”. Jo viņa pašreiz nestrādā, rūpējas par bērniem, tātad ģimenē vienīgais pelnītājs ir vīrietis. Jāteic, ka ģimene ir pārtikusi, no sociālajiem pabalstiem nedzīvo, pietiek ar vīra nopelnīto. Taču Latvijā, visticamāk, ģimenei, kurā vecāki saņem vidējo algu, nāktos atteikties no daudzām lietām.
Ar to es gribu teikt – ir skumji raudzīties, ka tieši daudzbērnu ģimenes mūsu valstī netiek novērtētas. Uz tām sabiedrībā raugās kā uz izņēmumu, īpaši, ja ģimene dzīvo daudzmaz pārticīgi, ja bērni ir apģērbti un paēduši. Jā, saka, ka agrāk bija lielas un kuplas ģimenes, redz, kolhoza laikos tas esot arī bijis lētais darbaspēks. Negribu tam piekrist, jo tajos laikos cilvēkiem bija cita vērtību skala. Ilze Fedotova
Komentāri