Pavasaris straujiem soļiem beidzot atnācis arī pie mums – pēdējo nedēļu priecē skaidras, zilas debesis, pat mākoņu nav! Daba mostas, atgriežas gājputni, šorīt virs mūsu mājām kliegdama riņķoja dzērve. Klajākos laukos enerģiju uzņem zosu bari, kas gatavojas doties tālāk. Piejūras priežu mežā manījām arī pirmos dzeltenos tauriņus – krūkļu balteņus.
Neapšaubāmi, manot saulītē apžuvušās pļavas un grāvmalas, aktivizējas arī skaistās dabas postītāji, sabiedrības neizskaužamā, nez kāpēc neatmaidzināmā daļa – kūlas dedzinātāji. Šie piromāni ar savu darbību (un nav svarīgi, vai viņi to dara, jo “tā darīts gadsimtiem ilgi”, “uzlabojas augsne”, “vieglāk attīrīt aizaugušas vietas”) iznīcina ļoti daudz mazo un reizēm, ja uguns aiziet plašumā, arī lielo dzīvību, kam mūsu kulturālā cilvēka acīm nekoptās biosfēras kalpo par mājvietu. Viena priecīga ziņa vismaz statistikā gan ir: pērn kūlas ugunsgrēku skaits turpināja samazināties, aizvadītajā gadā dzēsts 1161 kūlas ugunsgrēks, tas ir par 16% mazāk nekā gadu iepriekš.
Naudas sodi, šķiet, nadzīgos sērkociņvicinātājus sevišķi nebiedē. Atbilstoši Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likumam atkarībā no nodarījuma pakāpes – kūlas dedzināšanas vai ugunsdrošības prasību neievērošanas, kā rezultātā izcēlies ugunsgrēks, – fiziskajām personām draud naudas sods amplitūdā no 140 līdz pat 4300 eiro. Manuprāt, tās nebūt nav mazas summas, un varbūt tomēr nedaudz nopietnāk būtu jāpārdomā, vai sērkociņa iemešana tik vilinošajā, sausajā pērnās zāles klājienā, no kura liesmas vējš strauji vien aizpūtīs vairāku hektāru plašumā, ir tā kaifa vērta.
Redzot medijos pasaules lielos savvaļas ugunsgrēkus, daudziem smeldz sirds, noraugoties uz apdegušajiem koala lāčiem Austrālijā vai stirnām Kalifornijas liesmās, nereti pat meklējam iespēju, kā sniegt atbalstu šajās situācijās. Tajā pašā laikā pie mums ik pavasari uguns iznīcina tikko no ziemas miega modušos gausos ežus, sīkos grauzējus, pavasara sākumā vēl pavisam lēnos rāpuļus, kas uzņem siltumu no saules, putnus, kas reizumis jau veido ligzdošanas vietas, un arī visas tās pavisam sīkās radībiņas, kuras no straujajām liesmām nekādi nepagūst aizmukt, – kukaiņus. Varbūt patiesi naivi tā cerēt, bet nudien ticu, ka ar gadiem no mūsu sabiedrības šis dabu postošais netikums tiks izskausts pavisam.
Komentāri